LRB - Juris Trukšāns, YL2CR

RIP, 2012

Īss komentārs piemiņai:

Juris šo rakstu uzrakstīja pirms gandrīz 30 gadiem. Vēlāk viņš to nedaudz piekoriģēja un papildināja. Šeit lasāma raksta pēdējā versija. Arī tajā atradās divas neprecizitātes, kuras nu ir izlabotas.

Galvenais informācijas avots Jurim bija 1926. - 1939. gados Latvijā izdotie žurnāli "Radio", "Radioamatieris" un "Radio abonents", kā arī personīgas sarunas ar Latvijas pirmajiem radioamatieriem un to laikabiedriem. Juris ir arī pētījis un apkopojis pirmo Latvijas radioamatieru likteņus pēc viņu darbības apturēšanas 1939. gadā. 

1924. - 1940.g.g. periods

Latvijas radioamatieru oficiālās kustības sākums ir 1924.g.18.jūnijs, kad tika nodibināta Latvijas radiobiedrība (LRB). Biedrības mērķis bija popularizēt radiotehniskās zināšanas tautā, un palīdzēt ar praktiskiem padomiem izgatavot visvienkāršākās uztveršanas ierīces. Tolaik tādas bija kristāldetektoru uztvērēji. Tā kā Eiropā jau darbojās daudzas radiofona apraides stacijas, interese par radiouztveršanu bija liela, jo LRB iestājās ap 400 biedru. Pēc tam, kad 1925.g. 1. novembrī sāka darboties Rīgas radiofona stacija, interesentu radās vēl vairāk. Tā jau 1926.g. 5. aprilī I. Rīgas ģimnāzijas telpās notika pirmā radioizstāde, kurā piedalījās 25 amatieri un dažas firmas.

Jāsaka, ka līdz 1923.gadam Latvijā bija aizliegts privātām personām turēt savā īpašumā radiouztvērējus. Arī pēc tam bija aizliegts nodarboties ar uztvērēju konstruēšanu bez īpašas atļaujas. Par rūpnieciski ražotu uztvērēju lietošanu bija jāmaksā abonēšanas maksa, bet par izvairīšanos maksāt draudēja sods līdz Ls 2500.

1926.gadā pēc īpašu eksāmenu nokārtošanas LRB biedriem tika atļauta eksperimentēšana ar kristāldetektoru uztvērējiem. Lampu aparātu būve aizvien tika aizliegta. Ar likumu tika noteikts maksimālais uztvērēju antenas garums – 50 m.

Kad pasaulē sāka pētīt īso viļņu izplatīšanos, un 1923.g. starp Angliju un ASV uz 40 m viļņa nodibināja pirmos starpkontinentālos sakarus, arī Latvijā parādījās pirmie īsviļņu entuziasti. 1926.gadā LRB tika nodibināta īsviļņu sekcija ar 15 biedriem. Sekcijas biedri sāka konstruēt pirmos ĪV lampu uztvērējus (reģeneratīvos audionus), sāka novērotāju darbu, un izsūtīja novērojumu apstiprinošās kartiņas. Šo uztvērēju konstruēšanu Pasta un telegrāfa departaments (PTD) legalizēja 1926.g. beigās caur LRB un tikai tās biedriem.

Jau tajā laikā amatieru kodi maz atšķīrās no tagadējā, jo no 1912.g. pastāvēja starptautiskais Q-kods un 9-ballu signāla stipruma novērtēšanas skala.

1926.g. LRB sāka izdot savu oficiozu – žurnālu "Radio". Žurnālā bija arī ĪV stūrītis, kurā publicēja galvenokārt amatieru novērojumus (gan amatieru, gan apraides staciju). Latvijas amatieru saukņa prefikss bija TJ (Igaunijai TE, Lietuvai TL). Nav tikai skaidrs, kas šos prefiksus piešķīra.

1926.g. 6. jūnijā Rīgas radiofonā sāka darboties eksperimentāla ĪV raidstacija ar 10 W jaudu un saukni KCZ1. Sākumā raidstacija raidīja sekojošu frāzi:"CQ de KCZ1 QRA Riga radiofons pse QSL". Raidīts tika 25, 35, 45, 75, 100, un 125m viļņos ar 10 min. intervālu. Vēlāk frāze pēc "Riga" tika papildināta ar vārdu "Latvija", jo izrādījās ka ne visi (jau toreiz, hi) Eiropā zināja, kurā valstī Rīga atrodas.

QSL sāka pienākt gan caur Maskavu, gan Berlīni. Pēcāk KCZ1 pārgāja tikai uz 45 m vilni, toties raidīja pusstundu no vietas. 25. jūlijā KCZ1 signāls tika sadzirdēts Austrālijā ar skaļumu S3. Vēlāk KCZ1 sāka nodibināt divpusējos sakarus ar amatieriem citās zemēs. Kāpēc raidstacijas sauknis neatbilda tolaik pieņemtajiem, un kad tā pārstāja darboties, nav zināms. [1]

1926.gadā amatieri īsākus viļņus par 35 m vēl nelietoja. Amatieru kodā parādās izteicieni "dx" un "fb". Ārzemēs sāk iznākt īsviļnieku žurnāli "QSO", "Radiowelt", "QSL", "QST" u.c. Šajā pašā gadā tika demonstrēts pirmais superhetrodīna uztvērējs apraides staciju uztveršanai.

Ar 1927.g.1. februāri IARU mainīja saukņu sistēmu. Pirmais sufiksa burts apzīmēja kontinentu, otrais burts un cipars - valsti. Latvijai kopā ar Poliju, Lietuvu un Igauniju piešķīra burtus ET. Latvijai tika cipars 2, tātad ET2. Tomēr Latvijas amatieriem no tā nekāda labuma nebija, jo raidīšanas atļaujas aizvien tika liegtas un saukņi tika izmantoti tikai novērotāju apzīmēšanai.

Tikmēr lietojamo viļņu garums jau saīsinājās līdz 25 m. ARRL 1927.g. no 9. līdz 23. maijam rīkoja pirmo kontestu. Salīdzinājumā ar šodienu kontesta noteikumi bija diezgan īpatnēji – dalībniekiem bija jāapmainās ar 8 vārdu radiogrammām. Tekstu izvēlējās katrs brīvi, bet to nedrīkstēja atkārtot.

PTD atcēla radioeksperimentātoru eksāmenus un nu katrs pilsonis drīkstēja būvēt arī lampu uztvērējus, vienīgi bija jānomaksā radioabonēšanas maksa.

1927.gadā notika Latvijas radioorganizāciju kongress, kurā bez LRB piedalījās dažādu radiopulciņu pārstāvji. Kongresā LRB priekšsēdētājs A.Kārkliņš ziņoja, ka Eiropā radioamatieri ir licencēti Francijā, Anglijā, Zviedrijā, Beļģijā, Vācijā un Dānijā. Austrijā, Čehoslovākijā un Holandē licences vēl nav ievestas, un amatieri darbojas bez tām. Nedaudzo gadu laikā, kopš īsie viļņi kā nederīgi valsts sakariem tika atdoti amatieriem eksperimentēšanai, amatieri pierādīja šo viļņu derīgumu. Tagad no īsajiem viļņiem amatierus gribot padzīt kā traucējošu elementu valsts sakariem. Amerikas raidorganizācijas tomēr aicinot atstāt amatieriem nelielas joslas īsajos viļņos viņu darbības tālākai turpināšanai un konkrēti – mums šodien labi zināmos 20, 40 un 80 m diapazonus. Tālāk Kārkliņš pastāstīja par žurnāla "Radio" sadarbību ar citu valstu amatieru žurnāliem. Tika paziņots, ka pirmā darbības gada laikā LRB izsūtījusi 133 individuālās un 285 kolektīvās novērotāju QSL kartītes.

1927.g. 4. oktobrī Vašingtonā notika ITU vispasaules konference, kurā sīvā cīņā ASV un Itālijas delegācijas aizstāvēja amatieru radio eksistenci. Šajā konferencē nolēma, ka ar 1929.g. 1. janvāri stāsies spēkā mums zināmie (izņemot pēdējo) amatieru diapazoni: !,715—2,0; 7,0-7,3; 14,0-14,4; 28-30 un 56-60 MHz. Tika kārtējo reizi nomainīta saukņu sistēma, kura daudzmaz līdzinās tagadējai, bet bija vēl lielas atšķirības. Šajā reizē Latvija jau ieguva savu YL, bet Rumānija – CV, Urugvaja – CW, Monako – CZ, Medžins (tag. Sauda Arābija) – UH, Austrija – UO, Vācija – D, PSRS – EU un AU, Luksemburga – UL, Dienvidslāvija – UN, Persija (tag. Irāna) – RV, Panāma – RX, Lietuva - RY, Holandes Indija (tag.Indonēzija) – UI, Danciga – YM. Stājās spēkā arī esošā RST sistēma.

Amatierisma pirmsākumos, kad radiodetaļas bija ļoti dārgas, vai arī tās vispār nevarēja iegādāties, amatieri bieži vien raidītāju anodspriegumam izmantoja tīkla maiņspriegumu. Tāpēc, noraidot signāla parametru vērtējumu aiz skaļuma balles lietoja saīsinājumus "dc"(direct current) vai "ac"(alternative current). Tā kā bez šiem galējiem vērtējumiem bija iespējami arī starpvarianti, piem. tīkla līdzspriegums, kā tas bija piem. Liepājā, tad ieviesa 9 ballu T skalu.

1928.gadā LRB organizēja kursu sēriju, kuros apmācīja telegrafēšanā un radio-elektro teorijā radioamatierus un jauniesaucamos, kuri vēlējās dienēt sakaru daļās.

Reklāma piedāvāja pirmās netiešās kvēlēs lampas. Cena Ls 20 līdz Ls 25.

1929,g. no žurnāla "Radio" slejām pazuda ĪV stūrītis. Parādījās raksti, ka amatierisms ir savu padarījis un tālāk to attīstīt nav nepieciešams. Ļoti iespējams, ka līdz ar to samazinājās žurnāla lasītāju skaits. Žurnāls kļuva arvien plānāks, papīrs sliktāks, un 1930.gadā žurnāls pārstāja iznākt. Tā vietā 1929.g. beigās sāka iznākt žurnāls "Radioamatieris", kurš sevi dēvēja par "populāru žurnālu radiotehnikai, tehnikai un zinātnei". Vienā no rakstiem tika atzīts, ka radioamatierisms Latvijā ir zemā līmenī, oficiālās iestādes to neatzīst. Par piemēru tika minēta PSRS, kur amatieri tika licencēti jau 1926.gadā, un kur QSL kartiņas tiek pārsūtītas par velti.

1930.gadā par nelegālu raidīšanu tika tiesāts T.Lapiņš. Lai gan izmeklēšana nevarēja pierādīt, ka Lapiņam ir raidītājs, viņu tiesāja uz kratīšanā atrasto QSL kartiņu pamata ar soda naudu Ls 200 un aparatūras konfiskāciju. Vēl viņu apsūdzēja par neoficiāla QSL biroja atrašanos viņa dzīvoklī, uz ko Lapiņš atbildēja,ka, tā kā LRB savu QSL biroju slēgusi, kādam bijis jāuzņemās šīs funkcijas pildīt. No tā var spriest, ka LRB šajā periodā pilnīgi pārtraukusi sadarbību ar īsviļniekiem. Par PTD patvarībām žurnālā bija ievietots raksts "Stāvoklis īsviļņu frontē", kurā asi kritizētas varas iestādes par aizliegumu amatieriem raidīt.

1930.g. 27. aprilī notika Latvijas radiobiedrību savienības sapulce. Tajā piedalījās LRB, vācu RB, Latvijas radioklubs, Jelgavas RK, un Lejaskurzemes RK. Par savienības priekšsēdētāju tika ievēlēts N.Vāvers. Savienība iestājās par īsviļnieku tiesībām uz raidīšanu, kā arī prasīja amatieriem radiofonā ik nedēļas veltīt nelielus informatīvus raidījumus. Par turpmāko šīs savienības likteni nekādu ziņu nav.

Varas iestādes tomēr noraidīja jebkurus mēģinājumus legalizēt raidīšanu, aizbildinoties ar to, ka kara resors esot pret, jo amatieri varot noraidīt slepenas ziņas, kas kaitētu valsts drošībai. Tātad arī Latvijas republika nebija brīva no spiegumānijas. Pārbaudot šī iebilduma pareizību izrādījās, ka kara resors nebūt nav pretī, bet gluži otrādi – par amatierismu, jo armijā apmācītie telegrāfisti pēc demobilizācijas ātri aizmirsa visu apgūto. Ja kaut daļa no viņiem piebiedrotos amatierismam, iemaņas tiktu saglabātas. Pēc tam, kad LRB apgāza PTD iebildumus par kara resora aizliegumu, PTD diezgan rupjā veidā atbildēja, ka šis jautājums paliek PTD kompetencē un sarakste par šo jautājumu ar LRB tiek pārtraukta.

Pēc minētās sarakstes žurnāls "Radioamatieris" diezgan atklāti sāka simpatizēt radiozaķiem un slēpa pārkāpējus. Tika publicēta raidītāja shēma un būves apraksts. Vai nu šo publikāciju, vai citu iemeslu dēļ, no žurnāla slejām atkal pazuda īsviļņu informācija. Tad 1930. gadā arī šis žurnāls pārstāja eksistēt, un tā vietā sāka iznākt žurnāls "Radioabonents" – "Latvijas radio abonentu ilustrēts neatkarīgs mēnešraksts", kā bija teikts ievadrakstā. Šis žurnāls, atšķirībā no iepriekšējiem, tika iespiests uz laba papīra un saturēja visai plašu informāciju ne tikai radiotehnikas jomā, bet atspoguļoja arī citas tehnikas nozares (īpaši kara), publicēja romānus, humoru u.c. , tuvinoties vispārpoulāram. Tomēr līdz 1935.gadam īsajiem viļņiem žurnāls bija slēgts, tāpēc par 1930.-1935. gadu periodu ziņu par īsviļnieku dzīvi Latvijā un pasaulē trūkst.

Pēc Ulmaņa apvērsuma sākās pastiprināta Latvijas tēla popularizēšanas kampaņa visās dzīves jomās. Acīmredzot tas arī izraisīja varas iestāžu attieksmes maiņu pret radioamatierismu, jo 1935. gada "Radioabonenta" oktobra numurā atdzimst "Īsviļņu stūrītis". No tā uzzinām, ka eksistē jauna saukņu sistēma, kura pilnībā atbilst tagadējai. Uzzinām arī, ka 1935.g. 12. oktobrī W2FAR pirmais izpildījis WAC diplomu uz 28 MHz.

1936.g. notika jubilejas radioizstāde, kurā ar savām uztvērēju konstrukcijām piedalījās YL2K, BB, BQ, BZ, CD, CF, CM. YL2K izstādīja savu īsviļņu uztvērēju ar absorbcijas viļņu mēru, bet YL2BB – savas QSL kartiņas no 6 kontinentiem un WAC diplomu. Viņa sasniegums bija – 68 valstis.

Pirmo reizi tika publicētas QSL biroju adreses citās valstīs, kā arī QSL kartiņu attēli. To saturs atbilda tagadējam.

Lieli svētki Latvijas radioamatieriem bija 1936. g. 17. martā, kad "Valdības vēstnesī" Nr. 63 tika publicēts likums par radioamatierismu. Amatieri tika sadalīti 3 šķirās ;

III šķira – iesācēji. Sauknis YLRS+kārtas Nr. Tie bija novērotāji bez raidīšanas tiesībām. Pēc 6 mēnešu aktīvas darbības viņi drīkstēja pāriet II šķirā.

II šķira – iesācēji ar raidītāja būves atļauju. Raidītāju drīkstēja mēģināt uz antenas ekvivalentu. Aiz YL prefiksa tiem piešķīra 3 burtu sufiksu. Pēc 6 mēnešu darbošanās viņi varēja pretendēt uz pāreju I šķirā.

I šķira – pilntiesīgi amatieri telegrāfisti, kuri pēc viena gada darbošanās II šķirā drīkstēja darboties arī phone 28 un 56 MHz diapazonos.

Licences varēja iegūt tikai LRB biedri, kuri nolika PTD eksāmenus elektro un radio teorijā, telegrafēšanā ar ātrumu 60 zīmes minūtē, politiskajā ģeogrāfijā un radiosatiksmes noteikumos. Raidītāja jaudu PTD noteica katrā gadījumā individuāli. Praktiski tā nepārsniedza 25 W input. sakaru valoda – kodi, latviešu un angļu valoda. Par eksaminēšanu bija jāmaksā Ls 5. Radiostacijas ekspluatācijas gada maksa Ls 36. QSL kartiņas drīkstēja sūtīt tikai caur LRB QSL biroju. Radiostaciju žurnāli bija jāpērk LRB. Tie tika cauršūti un nozīmogoti. Ziņas žurnālā bija jāraksta caur kopējamo papīru, kopiju lapaspušu numerācijai bija jāatbilst žurnāla lapaspušu numerācijai. Kopijas reizi mēnesī bija jānodod LRB kontroles grupai. Šis kopiju jautājums bija viens no nemitīgiem "augoņiem" amatieru darbībā. Par kopiju nenodošanu laikā draudēja ar delicencēšanu. Tā, piemēram, O.Resnais (YL2BB) 1939.g. 3.maijā tika delicencēts uz 3 mēnešiem tieši šī pārkāpuma dēļ.

1936.gadā no 14.-23. martam notika ARRL 8. kontests. Apmaiņas report'ts – RST+ brīvi izvēlēts 3-zīmju skaitlis.

28.martā notika LRB biedru pilnsapulce, kurā tika pieņemti sekojoši lēmumi:

1. ĪV sekciju vada biedrības valdes iecelts vadītājs.

2. Biedrus ĪV sekcijā uzņems komisija 3 cilvēku sastāvā, kurus arī nozīmēs valde.

3. Par sekcijas biedru varēja kļūt LRB biedrs, kurš biedrībā sastāvēja vismaz 6 mēnešus un aktīvi interesējās par ĪV.

4. Pāreju no 3.šķiras otrajā varēs tikai pēc QSL kartiņu uzrādīšanas no 5 kontinentiem.

Pēdējo punktu novembrī atcēla, jo, tāpat kā tagad, novērotājiem tās sūtīja slikti. Tā, piem., ARRL 1937. gadā lūdza, lai viņiem novērotāju kartiņas vispār nesūta.

1936.g. 9.septembrī tika kārtoti pirmie amatieru eksāmeni. Tos nokārtoja sekojošie amatieri, saņemdami uzreiz I. šķiras licenci, pateicoties savai ilgstošai darbībai:

YL2AV - Alfons Lauris ( viņš arī ĪV sakcijas vadītājs),

YL2BB – Oļģerts Resnais,

YL2BQ – Osvalds Zariņš,

YL2CD - Arvīds Vītoliņš,

YL2CG – Vitolds Kārkliņš.

YL2CM – Broņislavs Greiža,

YL2KX – Alfrēds Kārkliņš.

V.Kārkliņš dzīvoja Rēzeknē, pārējie Rīgā.

Jāsaka, ka kļūt par amatieri mazatalgots cilvēks toreiz nemaz nevarēja. Lai iegūtu licenci vien, kopējie administratīvie izdevumi bija apmēram šādi:

Un tas bez aparatūras un tās ekspluatācijas izmaksām, kurām arī bija jābūt ievērojamām, izejot no radiolampu cenām vien. Katras QSL kartiņas nosūtīšana maksāja 2 sant. (marka uz parastās vēstules gan maksāja 20 sant.).

Visi licencētie amatieri bija augsti izglītoti cilvēki, strādāja dažādās firmās par inženieriem. Vairāki bija strādājuši par radistiem armijā vai uz kuģiem.

1937.g. sākās aktīva 56 MHz diapazona apgūšana Eiropā. Tā 29.martā starp Angliju un Franciju tika nodibināti pirmie sakari. Žurnāls "Radioabonents" publicēja UĪV uztvērēja shēmu. 1936.g.27. decembrī G5BY signāli bija sadzirdēti ASV, bet 1937.g. 31.janvārī CN8MQ signāli Anglijā. 1937.gadu var uzskatīt par UĪV apgūšanas gadu Latvijā, jo YL2BB un YL2CD nodibināja pirmos sakarus 1 km attālumā. 6. jūnijā pēc iepriekšējās norunas YL2CD mēģināja uzņemt sakarus ar G8HZ. YL2CD angli dzirdēja, bet anglis viņu uztvert nevarēja.

Pēc licenču iegūšanas sākās Latvijas amatieru aktīva piedalīšanās kontestos. 1937.g. aprilī ARRL kontests jau sadalījās cw un phone tūrēs. Šoreiz kontestā piedalījās YL2BB – 284 QSO, CD – 198, CG – 109 QSO. III Polijas kontestā piedalījās 639 ārzemju un 65 poļu stacijas. YL2CD tajās ieguva 11. vietu, BQ – 18. un CG – 24. vietu. Interesanti, ka iepriekšējā, otrajā Polijas kontestā 1935.g. decembrī 1. vietu ieguva SU1SG, 2. – U9MI, un 3. – SU1EC. U9MI aktīvi piedalījās arī citos kontestos. Vācijas DJDC kontestā starp YL stacijām pirmais bija YL2BB. Toties YL2CG bija pirmais Latvijā, kurš ieguva WAC diplomu, izpildīdams to 3 stundās un 15 minūtēs 28 MHz diapazonā.

Arī toreiz eksistēja tautieši ārzemēs. Virkne YL nodibināja kontaktus ar W2CYN – bijušo liepājnieku I.Tauberu no Ņujorkas. Vēlāk uzradās H.Lillards – bijušais rīdzinieks – W6OEZ. Lietuvā dzīvoja Vitauts Vanags – LY1AA. LRB apmeklēja kaimiņi: LY1HB H.Bernhardas no Kauņas un ES5E no Tartu, kuri pastāstīja par savu pieredzi radiotehnikā un amatierismā.

1938. gadā Kairā notika ITU konference, kurā kārtējo reizi uzbruka radioamatierismam. Arī šoreiz ASV delegācija savu 50000 ARRL biedru vārdā izcīnīja daļēju uzvaru, jo neiztika bez zaudējumiem. 1,8; 3,5 un 7 MHz joslās sāka strādāt dienesta stacijas. 7,2-7,3 MHz paņēma apraide, bet 56-60 MHz joslu televīzija. Tīri radioamatierismam palika tikai 14 un 28 MHz diapazoni. Par amatieriem iestājās ASV, Jaunzēlandes un Zviedrijas delegācijas. Pret bija PSRS, Japānas, Itālijas, Vācijas, Šveices, kā arī daļa Francijas un Anglijas delegātu.

1937.g. decembrī LRB no Filipsa firmas noīrēja televīzijas raidītāju (ar Nipkova disku) un uzstādīja to savās telpās Valdemāra ielā 65 (telpas īrēja no Latvijas sporta biedrības) eksperimentu veikšanai. Tika nodibināta televīzijas sekcija.

1938.g. oktobrī LRB telpās atklāja kluba radiostaciju YL2RB, kurai aparatūru uzdāvināja Arvīds Kārkliņš (YL2CD). Radiostacija drīkstēja strādāt kā cw tā arī phone. To ekspluatēt bija atļauts tikai I šķiras amatieru klātbūtnē. Amatieri klubā dežūrēja pēc grafika.

PTD 1938.gadā atļāva izmantot arī 7 un 14 MHz diapazonus, paverot amatieriem plašu darba lauku sakariem ar Eiropu un citiem kontinentiem.

1939. g.11.martā notika kārtējā LRB biedu pilnsapulce, kurā ziņojumu nolasīja Vāvers. Viņš cita starpā atzīmēja mazo īsviļņieku skaitu un mazu aktivitāti, jo pasaulē YL esot liels DX. Izrādījās arī, ka LRB nonākusi naudas grūtībās, jo bija pārtraukusi rīkot kursus. Lai izkļūtu no naudas grūtībām, ierosināja paaugstināt biedru maksu, bet sapulce tam nepiekrita. Vāvers iesniedza demisiju, kura tika pieņemta, un viņa vietā ievēlēja E.Lambergu.

18.maijā iznāca ĪV sekcijas biļetena "QRZ" pirmais numurs.To rediģēja ĪV sekcijas vadītājs Čakanovskis. Diemžēl visas pūles atrast šo biļetenu bibliotekās ar panākumiem nevainagojās. Jādomā, ka tur bija interesanta informācija par amatieru dzīvi 1939 - 1940.g.

Par Baltijas valstu amatieru sadarbību bija domāts jau 1939.gadā, kad ĪV sekcijas vadītājs Lauris nosūtīja uz Lietuvu un Igauniju priekšlikumus organizēt Baltijas valstu kontestu. Piekrišana tika saņemta, bet ideja laikam netika īstenota starptautisku notikumu dēļ.

1939.g. Sabiedrisko lietu ministrijas Tūrisma nodaļa nodeva LRB rīcībā 6000 divu paraugu melnbaltas QSL kartītes, kurām vienā pusē bija tautu meitas attēls un aicinājums "Latvija jūs gaida", bet otrā pusē Latvijas ainava un teksts ar īsām ģeogrāfiskām un kultūrvēsturiskām ziņām par Latviju un latviešiem.

Žurnāla "Radioabonents" pēdējais numurs iznāca 1939.g. augustā. 1.septembrī ar Polijas okupāciju sākās otrais pasaules karš. Ar Satiksmes ministra 5.septembra rīkojumu amatieru radiostacijas tika slēgtas, visa uztverošā un raidošā aparatūra konfiscēta un nogādāta PTD telpās. Atļāva no aparatūras izņemt volt – un ampermetrus, kā arī vispārējās lietošanas radiolampas.

1940.g.aprilī LRB vadība uzsāka sarunas ar armiju un PTD par amatieru darbības atjaunošanu, jo ne Lietuvā ne Igaunijā tā pārtraukta netika, tomēr pozitīvu rezultātu nebija.

Pēc Sarkanās armijas ienākšanas Latvijā, LRB no savām telpām tika izdzīta un mitinājās Kr.Barona ielā 11 dz. 4. vienā istabā ar Inženieru biedrību. Par LRB darbību sāka interesēties Vissavienības Radiokomitejas pārstāvis, kurš piedalījās 1940.g. 28. augusta biedru pilnsapulcē, apsolīdams biedrībai plašu atbalstu (kārtējie meli), kā arī pieprasīja iesniegt viņam pārskatu par LRB darbību. 1940.g.2.oktobrī Ardamackis paziņoja, ka LRB tiek pakļauta LPSR Radiokomitejai. LRB protokolus nu rakstīja krievu valodā. Spriežot pēc dokumentiem, šajā periodā nekāda aktīva darbība vairs nenotika, jo cilvēku prāti bija aizņemti ar daudz nopietnākām lietām.

Pēdējāis LRB protokols, datēts ar 1940.g.31.decembri, ir lakoniski īss: "Sakarā ar Tautas komisāru padomes 21. decembra lēmumu LRB ir likvidējama". Līdz ar to LRB pārstāja eklsistēt.

Biedrības pēdējo izdoto biedru karšu numuri bija lielāki par 2300. Pēc kases grāmatām spriežot, biedrībai bija vismaz sekojošas nodaļas: Jelgavas, Liepājas, Daugavpils Tukuma, Talsu, Ventspils, Jaunjelgavas, Balvu, Alūksnes un Jersikas, lai gan aktīvu īsviļnieku, kā redzam, bija maz.

Biedrības ienākuma avoti bija: diatermijas aparātu kabīņu ekranēšanas darbi, lekciju lasīšana, atskaņošanas aparatūras izīrēšana un c. Gada budžets svārstījās no Ls 1800 līdz 2900. Bija organizētas pavisam 8 radioizstādes.

Pēdējais īsviļnieku saraksts, kurš tika piestādīts Ardamackim bija šāds:

I šķira

YL2AA – Alfrēds Vilimass (atmodas laikā tika apmeklēts, strādāja LVU laboratorijā. Atgriezties amatierismā atteicās) [2]

YL2AB – Roberts Geniņš (1940.g. aizbrauca uz Vāciju)

YL2AC – Oskars Čikste (1940.g. aizbrauca uz Vāciju)

YL2AD – Ernests Čakanovskis – LRB kasieris (ziņu nav)

YL2AG – Emīls Ikšelis, ex YLRS-2, (bija represēts, atgriezās Rīgā, atmodas laikā apmeklēts, amatierismā atgriezties atteicās)

YL2AV – Alfons Lauris, īsviļņu sekcijas vadītājs (1942. gadā aizbraucis uz Zviedriju, miris 1988.g.).

YL2BB – Oļģerts Resnais – pēc delicencēšanas darbību nebija atsācis, ( miris Rīgā 1987.g.)

YL2BQ – Osvalds Zariņš – (miris Rīgā 1940.g.jūnijā)

YL2BZ – Vilhelms Zirnis (aizbrauca uz Vāciju 1944.g.)

YL2CD – Arvīds Vītoliņš (pēc kara ieguva saukni UQ2AK, bet 1949.g.represēts par sakariem ar partizāniem, 1954.g. atgriezās Rīgā un drīz miris)

YL2CG – Vitolds Kārkliņš (represēts, miris Intā 1966.g.)

YL2CM – Broņislavs Greiža ( vienīgais, kurš padomju laikā strādāja ēterā. Sauknis – UQ2AN)

YL2KX – Alfrēds Kārkliņš, QSL biroja vadītājs (ziņu nav).

YL2RB – LRB, Valdemāra ielā 65, p.o.b. 201

phone strādāt atļauts YL2CD, CG un RB.

II šķira

YL2DTA – Dmitrijs Terehovs (ziņu nav)

III šķira

YLRS – 1 Gustavs Hāns (aizbrauca uz Vāciju, kur saucās Gōsta Hahn un darbojās ēterā ar saukni DJ9SX. Savā QSL kartiņā melīgi apgalvoja, ka bijis ex YL1RS.

Iespējams, ka miris, jo viņa sauknis nu pieder citam amatierim.

YLRS – 3 Aleksandrs Sūrītis (ziņu nav)

YLRS – 4 Jānis Upītis (ziņu nav)

Bija reģistrētas arī 4 kara resora stacijas – YL9A, YL9I, YL9M un YL9Z. Tās atradās Rīgā un sakarus drīkstēja uzturēt tikai ar YL stacijām.

Pārsvarā visi amatieri bija rīdzinieki. Izņēmumi: V.Kārkliņš no Rēzeknes, G.Hāns no Jūrmalas, A.Sūrītis no Cēsu apriņķa, J.Upītis no Neretas.

Īsas ziņas par mūsu kaimiņiem.

Lietuva.

Lietuvā pirmie ĪV amatieri radušies jau 1922.gadā, bet ofici;ali viņi licencēti 1933.g. Amatieru nebija daudz, nebija arī savas biedrības. Tikai 1938.g. 2.oktobrī tika noorganizēta "Lietuvos Trumpuju Bangu Radio Megeju Draugija". Biedrībā sastāvēja 15 licecēti amatieri. Biedrības prezidents bija Petras Jastržembskas – LY1IJ, kurš bija arī lielākais DX-mens Lietuvā. Stacijas jauda bija 100 W, sakari ar 118 valstīm. Sekretārs Jul. Šatas – LY1S, QSL menedžeris – Vit. Vanagas – LY1AA, mantzinis – St.Dedonis LY1AT. Biedrība atradās Kauņā, Hipodroma ielā 14b, p.o.b. 100. Vēl zināms, ka vismodernākā aparatūra bija LY1HB, kurš bija VEF pārstāvis Kauņā, un kurš bija pirmais uzbūvējis superheterodīna uztvērēju.

Lai saņemtu licenci, bija jākārto eksāmeni. Par eksāmenu jāmaksā Lt 10,- un pēc tam Lt 33,- gada abonēšanas maksa. QSL bija jāsūta caur biedrību. Raidīt drīlstēja kā cw, tā phone. Pirms kara Lietuvā bija apm. 45 licencēti amatieri.

Igaunija.

Igaunijā licences tika dotas agrāk nekā Latvijā, bet precīzu ziņu nav. Eksāmeni bija jākārto kā teorijā, tā arī CW. Licence maksāja Kr 10,-. Amatieri apvienojās "Eesti Amatooride Uhing". Prezidents bija Arnolds Isotamms (ES5F), viceprezidents Leopolds Vedru (ES2C), sekretārs Pauls Sammets (ES7D), kasieris Aleksandrs Rēns (ES2F), QSL menedžers Rihards Paide (ES5C), publikāciju menedžers Aleksandrs Illi (ES7E). Pirms kara bijuši licencēti 12 amatieri.

PSRS.

Vispirms amatieri apvienojās KPFSR radioamatieru biedrībā, kuru nodibināja 1924.g. augustā, un decembrī to pārdēvēja par KPFSR Radio Draugu Biedrību. 1926.g. martā savukārt to pārdēvēja par Vissavienības Radio Draugu Biedrību, Biedrība 1924. g sāka izdot žurnālu "Radioļubiteļ". 1926.g 5.februārī Tautas Komisāru Padome izdeva dekrētu, kurš atļāva amatieru licencēšanu, lai gan atsevišķi amatieri strādāja ēterā vēl pirms tam ar specatļaujām. Tā, piem., pirmais reģistrētais amatieris bija Fjodors Lbovs – OIRA, Ņižņijnovgorodas radiolaboratorijas inženieris, kurš jau pirms tam bija strādājis ēterā ar saukni R1FL. Sākumā tika piešķirti viļņi robežās no 27 līdz 300m, bet katram savs. Vienīgi Lbovam bija ļauts jebkurš vilnis zem 100m.

1927.g. VRDB nodibināja īsviļņu sekciju ar QSL biroju. Oktobrī notika pirmais kontests ar visu licencēto amatieru piedalīšanos. 1929.g. vidū PSRS bija licencētas 515 individuālās un 172 kolektīvās stacijas.

Staciju saukņi sākumā bija kārtas numurs +RA, vēlāk prefiksi EU Eiropas daļai un AU Āzijas daļai. Trīsdesmitajos gados pārgāja uz U bez kādām republiku pazīmēm.

Lieki teikt, ka visi amatieri tika smalki sijāti caur čekas filtriem.

Polija

Polijā amatieri bija licencēti agrāk nekā Latvijā, un par licenci nav bijis jāmaksā. 1935. gadā bijuši 200 amatieri. Maksimālā atļautā jauda 50 W input. Amatieri sastāvēja biedrībā, kuras nosaukums saglabājies līdz šaidienai –PZK (Polski zwazek krotkofalowcow)( Izrunā – poļskī zvjonzek krutkofaļovcuv).

Par Radio žurnāliem:

1926.g. LRB sāka izdot savu oficiozu – žurnālu "Radio". Žurnālā bija arī ĪV stūrītis, kurā publicēja galvenokārt amatieru novērojumus (gan amatieru, gan apraides staciju). Latvijas amatieru saukņa prefikss bija TJ (Igaunijai TE, Lietuvai TL). Nav tikai skaidrs, kas šos prefiksus piešķīra.

1927.gadā notika Latvijas radioorganizāciju kongress ....

Tālāk Kārkliņš pastāstīja par žurnāla "Radio" sadarbību ar citu valstu amatieru žurnāliem. Tika paziņots, ka pirmā darbības gada laikā LRB izsūtījusi 133 individuālās un 285 kolektīvās novērotāju QSL kartītes.

1929,g. no žurnāla "Radio" slejām pazuda ĪV stūrītis. Parādījās raksti, ka amatierisms ir savu padarījis un tālāk to attīstīt nav nepieciešams. Ļoti iespējams, ka līdz ar to samazinājās žurnāla lasītāju skaits. Žurnāls kļuva arvien plānāks, papīrs sliktāks, un 1930.gadā žurnāls pārstāja iznākt.

Tā vietā 1929.g. beigās sāka iznākt žurnāls "Radioamatieris", kurš sevi dēvēja par "populāru žurnālu radiotehnikai, tehnikai un zinātnei". Vienā no rakstiem tika atzīts, ka radioamatierisms Latvijā ir zemā līmenī, oficiālās iestādes to neatzīst. Par piemēru tika minēta PSRS, kur amatieri tika licencēti jau 1926.gadā, un kur QSL kartiņas tiek pārsūtītas par velti.

1930.gadā par nelegālu raidīšanu tika tiesāts T.Lapiņš. Lai gan izmeklēšana nevarēja pierādīt, ka Lapiņam ir raidītājs, viņu tiesāja uz kratīšanā atrasto QSL kartiņu pamata ar soda naudu Ls 200 un aparatūras konfiskāciju. Vēl viņu apsūdzēja par neoficiāla QSL biroja atrašanos viņa dzīvoklī, uz ko Lapiņš atbildēja,ka, tā kā LRB savu QSL biroju slēgusi, kādam bijis jāuzņemās šīs funkcijas pildīt. No tā var spriest, ka LRB šajā periodā pilnīgi pārtraukusi sadarbību ar īsviļniekiem. Par PTD patvarībām žurnālā bija ievietots raksts "Stāvoklis īsviļņu frontē", kurā asi kritizētas varas iestādes par aizliegumu amatieriem raidīt.

Varas iestādes tomēr noraidīja jebkurus mēģinājumus legalizēt raidīšanu, aizbildinoties ar to, ka kara resors esot pret, jo amatieri varot noraidīt slepenas ziņas, kas kaitētu valsts drošībai. Tātad arī Latvijas republika nebija brīva no spiegumānijas. Pārbaudot šī iebilduma pareizību izrādījās, ka kara resors nebūt nav pretī, bet gluži otrādi – par amatierismu, jo armijā apmācītie telegrāfisti pēc demobilizācijas ātri aizmirsa visu apgūto. Ja kaut daļa no viņiem piebiedrotos amatierismam, iemaņas tiktu saglabātas. Pēc tam, kad LRB apgāza PTD iebildumus par kara resora aizliegumu, PTD diezgan rupjā veidā atbildēja, ka šis jautājums paliek PTD kompetencē un sarakste par šo jautājumu ar LRB tiek pārtraukta.

Pēc minētās sarakstes žurnāls "Radioamatieris" diezgan atklāti sāka simpatizēt radiozaķiem un slēpa pārkāpējus. Tika publicēta raidītāja shēma un būves apraksts. Vai nu šo publikāciju, vai citu iemeslu dēļ, no žurnāla slejām atkal pazuda īsviļņu informācija. Tad 1930. gadā arī šis žurnāls pārstāja eksistēt,

un tā vietā sāka iznākt žurnāls "Radioabonents" – "Latvijas radio abonentu ilustrēts neatkarīgs mēnešraksts", kā bija teikts ievadrakstā. Šis žurnāls, atšķirībā no iepriekšējiem, tika iespiests uz laba papīra un saturēja visai plašu informāciju ne tikai radiotehnikas jomā, bet atspoguļoja arī citas tehnikas nozares (īpaši kara), publicēja romānus, humoru u.c. , tuvinoties vispārpoulāram.

Tomēr līdz 1935.gadam īsajiem viļņiem žurnāls bija slēgts, tāpēc par 1930.-1935. gadu periodu ziņu par īsviļnieku dzīvi Latvijā un pasaulē trūkst.

Pēc Ulmaņa apvērsuma sākās pastiprināta Latvijas tēla popularizēšanas kampaņa visās dzīves jomās. Acīmredzot tas arī izraisīja varas iestāžu attieksmes maiņu pret radioamatierismu, jo 1935. gada "Radioabonenta" oktobra numurā atdzimst "Īsviļņu stūrītis". No tā uzzinām, ka eksistē jauna saukņu sistēma, kura pilnībā atbilst tagadējai. Uzzinām arī, ka 1935.g. 12. oktobrī W2FAR pirmais izpildījis WAC diplomu uz 28 MHz.

Lieli svētki Latvijas radioamatieriem bija 1936. g. 17. martā, kad "Valdības vēstnesī" Nr. 63 tika publicēts likums par radioamatierismu. Amatieri tika sadalīti 3 šķirās ;

III šķira – iesācēji. Sauknis YLRS+kārtas Nr. Tie bija novērotāji bez raidīšanas tiesībām. Pēc 6 mēnešu aktīvas darbības viņi drīkstēja pāriet II šķirā.

II šķira – iesācēji ar raidītāja būves atļauju. Raidītāju drīkstēja mēģināt uz antenas ekvivalentu. Aiz YL prefiksa tiem piešķīra 3 burtu sufiksu. Pēc 6 mēnešu darbošanās viņi varēja pretendēt uz pāreju I šķirā.

I šķira – pilntiesīgi amatieri telegrāfisti, kuri pēc viena gada darbošanās II šķirā drīkstēja darboties arī phone 28 un 56 MHz diapazonos.

1937.g. sākās aktīva 56 MHz diapazona apgūšana Eiropā. Tā 29. martā starp Angliju un Franciju tika nodibināti pirmie sakari. Žurnāls "Radioabonents" publicēja UĪV uztvērēja shēmu. 1936.g.27. decembrī G5BY signāli bija sadzirdēti ASV, bet 1937. gada 31.janvārī CN8MQ signāli Anglijā. 1937.gadu var uzskatīt par UĪV apgūšanas gadu Latvijā, jo YL2BB un YL2CD nodibināja pirmos sakarus 1 km attālumā. 6. jūnijā pēc iepriekšējās norunas YL2CD mēģināja uzņemt sakarus ar G8HZ. YL2CD angli dzirdēja, bet anglis viņu uztvert nevarēja.

1938. gadā Kairā notika IARU konference, kurā kārtējo reizi uzbruka radioamatierismam. Arī šoreiz ASV delegācija savu 50000 ARRL biedru vārdā izcīnīja daļēju uzvaru, jo neiztika bez zaudējumiem. 1,8; 3,5 un 7 MHz joslās sāka strādāt dienesta stacijas. 7,2-7,3 MHz paņēma apraide, bet 56-60 MHz joslu televīzija. Tīri radioamatierismam palika tikai 14 un 28 MHz diapazoni. Par amatieriem iestājās ASV, Jaunzēlandes un Zviedrijas delegācijas. Pret bija PSRS, Japānas, Itālijas, Vācijas, Šveices, kā arī daļa Francijas un Anglijas delegātu.

18.maijā iznāca ĪV sekcijas biļetena "QRZ" pirmais numurs.To rediģēja ĪV sekcijas vadītājs Čakanovskis. Diemžēl visas pūles atrast šo biļetenu bibliotekās ar panākumiem nevainagojās. Jādomā, ka tur bija interesanta informācija par amatieru dzīvi 1939 - 1940.g.

Žurnāla "Radioabonents" pēdējais numurs iznāca 1939.g. augustā. 1.septembrī ar Polijas okupāciju sākās otrais pasaules karš. Ar Satiksmes ministra 5. septembra rīkojumu amatieru radiostacijas tika slēgtas, visa uztverošā un raidošā aparatūra konfiscēta un nogādāta PTD telpās. Atļāva no aparatūras izņemt volt – un ampermetrus, kā arī vispārējās lietošanas radiolampas.

Pielikums Nr. 1

Satiksmes Ministrija Rīgā, 1938.g.27.oktobrī

Pasta un Telegrāfa departaments Nr. R/9a

Techniskā pārvalde Radio ielā

Oskaram Čikstem

Baznīcas ielā 45 dz. 21, Rīgā

Radioamatieru atļauja

I šķiras

Pamatojoties uz noteikumiem privātām izmēģināšanas radiostacijām (1936.g. Valdības Vēstnesis Nr. 63 ) Pasta un Telegrāfa departaments atļauj Jums ierīkot un lietot Jūsu augstāk minētajā dzīves vietā īsviļņu amatieru radiostaciju ar raidošo un uztverošo iekārtām, ievērojot sekojošos noteikumus:

1) Raidošās iekārtas primārā ieejas jauda nedrīkst pārsniegt 50 wattus, bet jauda antenā 25 wattus.

2) Raidītāja frekvences jāietilpina 7-7,2 ; 14-14,4; 28-30 un 56-60 Mc/s amatieru joslās. Izsaukšanas signāls Jūsu stacijai ir YL2AC. Raidītājs jāierīko un jālieto tikai telegrafēšanai.

3) Raidīšana ar dzirksteli vai elektrisko loku noliegta.

4) Izstarotai frekvencei jābūt nemainīgai un bez harmoniskajiem viļņiem, kādam nolūkam jālieto vai nu noteikto frekvenci caurlaidošs kristāls, jeb cita līdzīga stabilizējoša iekārta. Bez tam pie raidītāja jābūt viļņu (frekvences) mēram vai graduētam monitoram, kā arī anoda volt- un ampermetriem.

5) Radiostacija nedrīkst traucēt pārējās radio, telegrāfa un telefona iekārtu satiksmes.

6) Lietojot radiostaciju Jums atļauts uzturēt vienīgi to satiksmi, kāda paredzēta augšminētajos noteikumos, un kas uzdota vai atļauta ar PTD atsevišķiem turpmāk izdodamajiem rīkojumiem, tāpat Jums stingri jāievēro dotais solījums par telegrāfa un telefona satiksmes noslēpumu neizpaušanu.

7) Jums jāievēro arī visi pārējie augšminēto noteikumu nosacījumi un jāmaksā par tiesību turēt radiostaciju Ls 9.- par katriem 3 mēnešiem uz priekšu, pie kam jāizņem arī radiofona abonenta atļauja.

Šī atļauja derīga līdz anulēšanai. Zīmognodeva Ls 1.- nomaksāta zīmogmarkās uz lūgumraksta.

Direktors H.Resnais

Techniskās pārvaldes priekšnieks A.Olte

Radiostacija slēgta 1939.g. 9. septembrī

Pielikums Nr.2

Solījums

Es, apakšā parakstījies Čikste Oskars, apsolos turēt pilnīgā noslēpumā un nevienam neizpaust telegrafa noslēpumu un ziņas, kuras man kā radioamatierim nāk zināmas, attiecībā uz telegrafa un telefona korespondences saturu, kā arī par to, no kā, kam, kad, uz kurieni un no kurienes korespondence sūtīta un kad tā saņemta. Es zinu, ka par šī solījuma pārkāpšanu man draud bargs sods.

Rīgā, 2.augustā 1938.g.

O.Čikste

Pašrocīgi parakstu apliecinu:

Radiodaļas vecākais mechāniķis J.Brūvelis

Pielikums Nr. 3

Satiksmes Ministrija Rīgā, 1938.g. 18. jūlijā Nr. R 12

Pasta un Telegrāfa

Departaments Politiskai Pārvaldei

Techniskā pārvalde

Oskars Čikste, dzimis 1905.g. 26. martā Jelgavā un tagad dzīvo Rīgā, Valdemara ielā 27/29 dz. 29, vēlas iegūt radioamatieru atļauju.

Lūdzu ziņas par Čikstes uzticamību un sodamību.

Direktors H.Resnais

Techniskās pārvaldes priekšnieks A.Olte

Štamps PTD pieprasījuma otrā pusē:

Pasta un Telegrāfa departamentam

Politiskā pārvaldē par pieprasīto personu nelabvēlīgu ziņu nav.

1938.g.28.jūlijā Nr. 13538

Politiskās pārvaldes sekretārs A.Svarēns

Darbvedis A.Doreds

Analoģisks pieprasījums un attiecīgi atbilde nāk arī no Kriminālās policijas pārvaldes

Pielikums Nr. 4

Satiksmes Ministrija

Pasta un Telegrafa Departaments

Techniskā pārvalde Radioamatieram R.Geniņa k-gam

Rīgā, Siguldas prosp. 48-3

Ar Satiksmes ministra š.g. 5. septembra rīkojumu Jūsu radioamatieru atļauja ir anulēta.

Raidošā iekārta līdz ar piederumiem un radioamatieru satiksmes uztvērēji novācami, iesaiņojami un nododami kontrolieram uzglabāšanai Pasta un Telegrafa Departamentā.

Novākšana izdarāma nekavējoši.

Direktors O.Matisons

Techniskās pārvaldes pr-ks A.Olte

Pielikums Nr. 5

Instrukcija

LRB īsviļņu sekcijai

Saskaņā ar 28.03.36.g. pilnas biedru sapulces lēmumu pieņemta 1936.g. 11.novembra valdes sēdē.

1. Sekciju vada valdes iecelts sekcijas vadītājs.

2. Īsviļņu sekcijā (ĪVS) dalībniekus uzņem sekcijas komisija, sastāvoša no 3 locekļiem.

3. Sekcijas komisiju ieceļ valde.

4. Par sekcijas dalībnieku var uzņemt tos LRB biedrus, kas satāv biedrībā ne mazāk kā 6 mēnešus, interesējas par ĪV, ieguvuši III šķiras amatieru atļauju un apņemas padoties šīs instrukcijas noteikumiem. Izņēmuma gadījumos ar valdes piekrišanu, sekcijā dalībniekus var uzņemt arī pirms 6 mēnešu notecēšanas.

5. ĪVS dalībniekiem jāpadodas visiem statūtu noteikumiem un biedrības instrukcijām, kā arī stingri jāievēro visi likumi, PTD noteikumi un instrukcijas.

6. ĪVS dalībniekiem jādod paraksts par radiotelegrafa un radiotelefona noslēpumu neizpaušanu.

7. Katram sekcijas dalībniekam jāved kārtībā iegādāts stacijas žurnāls, jāieraksta viss uztvertais amatiera darbs, izņemot to, kas aizliegts ar PTD un starptautiskiem noteikumiem. Uz biedrības valdes vai sekcijas vadītāja pieprasījumu žurnāls uzrādams pārbaudīšanai.

8. ĪVS dalībnieku iekārtas bez valdības, resp. PTD nozīmētām personām, var kontrolēt arī biedrības valdes nozīmētās personas.

9. Sekcijas dalībniekiem jāizpilda sekcijas vadītāja uzdotie speciālie uzdevumi.

10. Raidīšanas atļauju sekcijas dalībnieki var iegūt tikai ar sekcijas komisijas un biedrības valdes piekrišanu.

11. Raidošo staciju īpašniekiem jānodod sekcijas vadītājam žurnāla noraksts par katru notecējušo mēnesi. Norakstiem jābūt caurrakstītiem ar kopējamo papīru uz atsevišķām loksnēm, pie kam lokšņu numerācijai jāatbilst žurnāla lapu numerācijai.

12. II šķiras radioamatieru atļauju sekcijas dalībnieki var iegūt tikai pēc pārbaudījumu izturēšanas biedrības valdes noteiktos apmēros. Pie pārbaudījuma pielaidīs tikai tos III šķiras radioamatierus, kas varēs pierādīt, ka viņi tiešām paši ir spējīgi amatieru stacijas uztvert.

13. QSL kartiņas ārzemju QSL birojiem nosūtāmas periodiski tikai caur ĪVS. Pasta izdevumu segšanas veidu un apmēru nosaka valde.

14. Ārpus Rīgas dzīvojošie sekcijas dalībnieki iesūta QSL biroja vadītājam pastmarkas viņiem no ārzemēm pienākošo kartiņu piesūtīšanai.

15. ĪVS QSL birojs apkalpo tikai LRB biedrus.

Ar šo atcelta 1936.g.. 15. apriļa instrukcija

***********

YL2FD papildinājumi:

[1] Par KCZ1 izsaukuma signālu ir izdevies noskaidrot, ka no 1924. gada prefikss KC1 ir bijis piešķirts Deutscher Radioclub Ortsgruppe Ringenwalde (Kr. Templin). Pēc 1926. gada aprīļa, kad pie LRB nodibinājās īsviļņu sekcija ar aptuveni 22 biedriem, radās cerība, ka Latvijā legalizēs raidošus radioamatierus. Sākotnēji sekcijas biedriem tika piešķirti pazīšanās signāli ar ciparu "2" un 1 burtu. Tiek piešķirti 15 signāli, bet kopā tādu ir bijuši 20. Sekcijas biedri novēroja citu amatieru darbu ēterā un publicēja tos žurnālā Radio. Sekciju vadīja Rīgas Radiofona stacijas priekšnieks Dr. Rolands Valters. Viņš arī vadīja pirmo QSL biroju. Izmantojot Rīgas Radiofona antenu un mazu, 20 vatu raidītāju viņš (, bet varbūt kāds cits, skat zemāk) raidīja apmācības kursu Morzes telegrāfa apgūšanai (un uztvērēju skaņošanai). Paralēli darbojās arī Vācu radio biedrības īsviļņnieki. Savas darbības abas biedrības esot saskaņojušas (caur Latvijas radio biedrību savienību?). Pieļauju, ka Vācu radio biedrība līdzēja ar izsaukuma signālu un kaut ko arī organizēja no Rīgas Radiofona amatieru raidītāja, diplomātiski apejot kādus Latvijas likumus.

[2] Alfrēds Vilimass (6.01.1909 – 25.03.2005). Dzimis Jelgavā. No jaunības strādājis par matrozi un kuģa radistu uz dažādiem kuģiem, kopā – septiņiem. Tad mācījies Liepājas jūrskolā un ieguvis otrā stūrmaņa diplomu, bet jūrā vairāk nav gājis. Pieteicies armijā, sakaru bataljonā. Dienējis Rīgā, Abrenes ielā. Darbus pildījis radio laboratorijā, Kundziņsalā un mācījies par virsnieka vietnieku. Tur arī sācis aktīvi nodarboties ar amatieru radio ar savu vienlampas raidītāju un izsaukuma signālu YL2AA. Kundziņsalā Vilimasu esot ievērojis profesora Asara asistents un piedāvājis viņam laboranta vietu Latvijas universitātes Mehānikas fakultātes vājstrāvu laboratorijā. Tā, no 1937. gada Vilimass sāk strādāt Universitātē, Raiņa bulvārī 19. Esot bijis ļoti pieprasīts speciālists un aicināts uz daudzām citām laboratorijām sniegt padomus elektrotehnikā un vājstrāvās. Kara laikā strādājis VEF-ā (tai brīdī AEG). No 1957. gada palīdz atjaunot LU vājstrāvu laboratoriju, tad no 1961. gada Automātikas un skaitļošanas tehnikas fakultātes laboratorijas RPI, un no 1966. gada, RPI Radiotehnikas un sakaru fakultātes laboratorijas. Dzīve nogalē Vilimass strādāja RPI (RTU) Automātikas un skaitļošanas tehnikas fakultātē, Automātisko vadības sistēmu katedrā Ausekļa ielā 7. Darbinieku pārstrukturēšanas dēļ A. Vilimass tika pārcelts fakultātes Elektromodelēšanas zinātniski pētnieciskajā laboratorijā, kurā tobrīd strādāju arī es (YL2FD). Viņam katedrā bija sava smalkmehānikas darbnīca un viņš tur, pēc laboratorijas pasūtījuma, izgatavoja dažādus unikālus izstrādājumus. Laboratorijas darbinieki pozitīvi atceras viņa izgatavotos lodāmurus mikroshēmu lodēšanai, kas bija galvaniski atsaistīti no barošanas sprieguma, zemējami, un praktiski mūžīgi. Konstrukcija bija ļoti pārdomāta un ērta darbā. Vēl atceramies presi mikroshēmu iespiesto plašu maketu izgatavošanai, ar kuras palīdzību veidoja šabloniņus kontakt laukumiņiem mikroshēmu lodēšanai. Ļoti praktisks un orģināls izstrādājums, kas pilnībā aizvietoja tobrīd dārgu ārzemju izstrādājumu, ko nevarējām atļauties.

To, ka viņš ir bijis radioamatieris Latvijas pirmās republikas laikā, es nezināju. Viņš par to nevienam nestāstīja. Tai pašā laikā viņam bija interese par to, ko es daru radio amatierismā (būvēju uztvērēju UA1FA), nāca, skatījās, konsultēja tehnoloģiski. Manam kursa biedram viņš salīmēja un sakniedēja slaloma slēpi tā, ka saplīsa otra, bet labotā turpināja kalpot bez problēmām. Toreiz parādījās līmētās slēpes – plastmasa – alumīnijs, kas mēdza slāņos atlīmēties.

Ar radio amatierismu viņš sācis nodarboties 1927. gadā, kad uzbūvējis savu pirmo radiouztvērēju. 1936. gadā Vilimass ieguva raidīšanas atļauju YL2AA un ar 25 vatu raidītāju uz 14 Mhz guva tam laikam ievērojamus panākumus - sakari ar 37 valstīm. Raidītājs ir bijis ar 3 lampām un fiksētām frekvencēm, kas iegūtas ar 2 kvarca kristāliem – 7110 KHz un 7152 KHz. Uztvērējs bijis 4 lampu audions.

No viņa radiostacijas nekas nebija palicis pāri, jo darbinājis viņš to bija īrētā dzīvoklī, Pārdaugavā, Vadakstes ielā 22 un 1939./40. gadā visu iznīcinājis. 

[3]  Pateicoties Gunnāra YL2PG vērīgumam un rūpīgi pārlasot Jura tekstu, tur tika atrastas 2 neprecizitātes. Nenorādot kur, tās tika izkoriģētas tieši tekstā.

[4] Juris Brencis YL2CP (RIP 2022), arī ir pētījis Latvijas pirmo radioamatieru vēsturi. No pirmskara Radio žurnāliem viņš ir izveidojis sarakstu ar tur minētajām personām, kas Latvijā nodarbojušās ar amatieru radio – gan kā novērotāji (SWL), gan raidījuši legāli, gan nelegāli. Jura savāktā tabula šobrīd ir vispilnīgākā:

Sākot no 1926. gadā LRB piešķirtie signāli:

Literatūrā minētie nelegāļi:

Līdz 1940. gadam izsniegtie radioamatieru izsaukuma signāli:

Teksts formatēts un ievietots hamradio.lv lapā 07.02.2024