Radio sāk runāt

19./20. gadsimtu mijā pamati Radiotelegrāfam ir izveidoti. To sāk izmantot telegrāfa vadu līniju pagarināšanai un sakariem ar kustīgiem objektiem – kuģiem un lidaparātiem. Rodas ražotāji, kas tirgū izlaiž gan atsevišķas iekārtas, gan piedāvā visu servisu uzreiz.

Radiotelegrāfs sāk izplatīties entuziastu vidū. Cilvēkiem patīk viss jaunais, un tā nu daži mēģina sazināties savā starpā ar pašu izveidotām konstrukcijām. Bet, lai sazinātos, bija nepieciešams kaut ko papildus iemācīties – gan pašu radiotehniku, gan Morzes kodu. Daudziem tas patika, un tā arī izveidojās Amatieru radio.

Nākošais, kas organiski prasījās, bija balss pārraide, līdzīgi, kā telefonā.

Pirmajā nodaļā rakstīju, ka radio pārraidei ir nepieciešami - raidītājs un uztvērējs, kas prot modulēt un demodulēt signālu. Vispār radiosignālu var aprakstīt ar formulu:

E(t)=A*cos(w(t)+fi0),

Kur signālu modulēt var trīs vietās:

Mainot A vērtību, notiek amplitūdas modulācija,

Mainot (nedaudz +/-) w(t) notiek frekvenču modulācija,

Mainot (nedaudz +/-) fi0 notiek fāzu modulācija.

Sākās viss ar pirmo, vienkāršāko – amplitūdas modulāciju.

Amplitūdas modulāciju savos eksperimentos empīriski ir mēģinājuši lietot vairāki pētnieki, divi no pirmajiem ir – Almoss Dolbears un Natans Stublefields.

Masačusetas universitātes profesors Amoss Dolbears (Amos Dolbear) 1882. gadā eksperimentē ar bezvadu telegrāfu un "runājošu telegrāfu". Uz abām iekārtām Dolbears saņem ASV patentes.

Amerikāņu fermeris-entuziasts Natans Stublefields (Nathan Stubblefield) nodarbojās ar telefona uzlabošanu. Viņš 1886. gadā izveidoja akustisku telefonu (saņēma ASV patenti 378183 un bezvadu telefonu - patente Nr. 350299). N. Stublefields, turpinot savus pētījumus 1901. gada 24. decembrī organizē Ziemassvētku pārraidi bērniem no "Santa Klausa" 400 metru attālumā. Tūlīt 1902. gada 1. janvārī Murray pilsētā, ASV viņš pārraida Jaungada uzrunu, ko klausās 7 uztverēji.

Par amplitūdas modulācijas izveidotāju uzskata Kanādas-ASV fiziķi, Redžinaldu Fesenderu (Reginald Aubrey Fessender). Viņš noformulēja un izveidoja heterodīna principu, kad no diviem signāliem iegūst trešo. Ar jau zinātniski izveidotu amplitūdas modulāciju, viņš veica pirmo eksperimentālo pārraidi - 1900. gada 23. decembrī. Pirmais teksts ko pārraidīja ar dzirksteļspraugas raidītāju amplitūdas modulācijā, 1.6 km attālumā bija: "One , two, three, four. It is snowing. Where You are Mr. Thiessen? If so telegraph back and let me know." Thiessens telegrāfa kodā atbildēja: " It is indeed snowing".

Bija jāpaiet vēl sešiem gadiem un virknei fundamentālu atklājumu, lai 1906. gadā R. Fesenders varētu noorganizēt pirmo oficiālo radio pārraidi - 24. decembrī, 1906. gadā. Viņš uzkonstruēja 2 kW, 100 kHz (mehānisku) nerimstošu svārstību motorģeneratoru, kas ar amplitūdas modulāciju varēja cilvēka balsī noraidīt svētku pārraidi – lasītu Bībeles tekstu, dzejoli, vijoles solo "Klusa nakts, svēta nakts …" un dziesmu, ko dziedāja sieviete. Pārraide notika no Ocean Bluff-Brant Rock netālu no Bostonas, Massačusetā, ASV, un domāta tā bija dažiem United Fruit Company kuģu radio operatoriem jūrā, vairāku simtu kilometru attālumā.

Literatūrā ir atrodamas ziņas par Brazīlijas priesteri Roberto Landell de Moura, kurš 1900. gada 3. jūnijā žurnālistu un Lielbritānijas konsula C.P. Luptona klātbūtnē, San Paulo pilsētā veicis pirmo publisko eksperimentu cilvēka balss pārraidei bezvadu sistēmā. Attālums bijis 8 km no Alto de Santana uz Paulista Avenue. Pēc gada Moura ir saņēmis Brazīlijas patenti, bet vēl pēc 3 gadiem – 3 ASV patentes par savu izgudrojumu. Sīkākas detaļas par viņa izstrādājumu neesmu atradis.

1910. gadā notika nākošā nozīmīgā pārraide no Ņujorkas Metropoliten Operas nama, kur dziedāja Enrico Caruso un to klausījās kuģi 20 km attālumā.

Radās jauna ideja – iedzīvotājiem pa radio paziņot jaunumus un pārraidīt mūziku. Tas ir tā – viens raidītājs raida kādu pārraidi, bet daudzi uztvērēji klausās.

Tādu pārraidi noorganizēja Nīderlandietis, Radio amatieris, Hanzo Idzarda no Hāgas (Den Haag) pilsētas Nīderlandē. 1919. gada 6. novembrī no savas pašbūvētas amatieru stacijas PCGG viņš iesāka programmu ciklu, kas vēlāk kļuva pazīstams kā "Hāgas koncerti". Izdevīgais ģeogrāfiskais novietojums ļāva šo programmu uztvert arī Anglijā, kur tai radās ievērojams klausītāju loks.

ASV šo ideju tālāk attīstīja Dāvids Sanrofs (Davis Sanroff) RCA (Radio Corporation of America) un NBC (National Broadcasting Company) turpmākais darbinieks.

Pirmo (komerciālo) pārraidi ASV noorganizēja no radiostacijas KDKA Pitsburgā, 1920 gada 2. Novembra vakarā, paziņojot prezidenta vēlēšanu rezultātus (cīņa starp kandidātiem Hardingu un Coksu, Harding, Cox ) . Līdz ar to Pitsburgu, ASV uzskata par vietu kur radās klasiskā radio apraide (, bet muzeja tur nav ☹). Pārraidi noorganizēja Franks Konrāds (Frank Conrad), radioamatieris (8XK, 8ZZ, W8XK), Firmas "Westinghouse" jaunākais inženieris, kas jau kādu brīdi (no 1916. gada) iepriekš bija izklaidējies, pārraidot saviem draugiem vakaros mūziku no skaņu platēm. Pārraide notika no Wellinghouse K. building in Turtle Creek augšējā stāva.

Oficiāli tā, bet literatūrā parādās vēl virkne entuziastu, kas mēģinājuši darīt kaut ko līdzīgu. Tā, par pirmo radiostaciju, kar pārraidījusi ziņu apkopojumu, tiek minēta Detroidas stacija Mičiganā – 8MK, kas savu darbu uzsāka jau 31. augustā, 1920. gadā. Pirmais koledžas radio savu darbu esot uzsācis 14. oktobrī, 1920. gadā, no Union College, Schenectady, Ņujorkā (WK, Wendell King). 1920. gadā augustā ASV jau esot darbojusies radiostacija 2ADD, kas raidījusi vakara izklaides programmu un kas esot bijusi dzirdama pat 1600 km attālumā. Novembrī esot notikusi pirmā sporta pārraide. Vēl ir ziņas par Sociedad Radio Argentina, kura 1920. gada 27. augusta vakarā esot raidījusi Riharda Vāgnera operas Parsifāls dzīvo translāciju no Boinas Aires vecpilsētas Coliseo Theater. To esot klausījušies ap 20 radioklausītāju.

Ideja visiem iepatikās, un nākošajā gadā ASV darbojās jau astoņas tādas stacijas, 1922. gadā jau 564, bet turpmākajos gados izveidojās tūkstošiem to. Pie radio raidītājiem, reportāžām, pieslēdza telefona līnijas, un pārraides kļuva vēl interesantākas. Sāka veidoties staciju tīkli, kad vairākās vietās stacijas raida vienu un to pašu programmu (RCA, NBC). 1927. gadā caur tādu tīklu pirmoreiz tika pārraidīta futbola spēles reportāža no Pasadenas.

Radio sāka ienākt mājās, kā pati par sevi saprotama nepieciešamība. Ziņas saņēma ātrāk, koncertus varēja klausīties mājās.

Diemžēl arī radioapraidē ēterā sāka veidoties haoss, un 1927. gadā nodibināja Federālo Radio komisiju (Federal Radio Commission, tagad to sauc - FCC Federal Communications Commission), kas dalīja fekvences radio apraidei. Tika izveidots likums "Radio Act 1927". Bet tas vēlāk.

Eiropā savas korekcijas apraides staciju veidošanā ievieš 1. Pasaules karš. Tā, kā radio tiek lietots militāriem sakariem, tad par plašu apraidi sāk domāt tikai pēc kara beigām.

Tā, pirmo tādu apraides staciju 1919. gadā izveido Īrijā, Klemsfordā, Eseksā, (Clemsford, Essex). Tā domāta Atlantijas okeānā esošu kuģu apraidei. Raidīja divas pusstundu garas izklaides programmas ar runātu tekstu un mūziku. Par apraižu klausīšanos Anglijā radās interese iedzīvotājos, un 1921. gadā, Pasta pārvalde Londonās (General Poste Office) bija izsniegusi jau 4000 uztverošo staciju un 150 amatieru staciju licences. Uz pieprasījumu apraides stacijas izveidei, tā tika izdota tikai Markoni kompānijas stacijai – 15 minūtes nedēļā.

Pirmā autorizētā pārraide notika no radiostacijas 2MT, no Writtl pilsētiņas, pie Chelmsdorfas 14. februārī, 1922. gadā. Drīz pēc tam sāka darboties radiostacija no Marconi house Londonā - 2LO un tā pirmo pārraidi veica 11. maijā, 1922. gadā.

Pirmā publiskā radiostacija Eiropā tika izveidota Anglijā – BBC (British Broadcasting Company). To izveido tehnisku entuziastu grupa, ieskaitot G. Markoni (1/6 daļa no akcijām), un tās pirmais vadītājs John Reith, pārvarot daudz birokrātisku barjeru, oficiāli piesaka to GPO (General Post Office) 1922. gada 18. oktobrī. Paiet vēl pāris nedēļas programmas izveidošanai, un 1922. gada 14. novembrī notiekk BBC pirmā publiskā pārraide. Tehniski tā notiek no Markoni London Studio - Strandā. Stacijas reģistrācijas signāls tobrīd ir 2LO. Veidojot šo staciju, entuziastu grupai bija jāveido daudz kas, agrāk nebijis, un pilnīgi no jauna. Sākot ar licencēšanu GPO, studijas un programmu veidošanu. Lielu pretestību, nojaušot savu peļņas zudumu, tam sāka izrādīt preses izdevumi, teātri un operas. Jāpiemin divi jaunumi – 1924. gadā pa radio sāka raidīt pareiza laika signālus (6 pīkstieni katras stundas sākumā), un sāk izdot, avīzes veidā, radio programmu "Radio Times", kas popularizēja radio plašākām masām.

Tālāk stacijas Eiropā veidoja vienu pēc otras: Berlīne (1923. gada 29. oktobrī), Leipciga (1924. gada 1. martā). 1924. gadā raidītāji tika uzbūvēti arī Frankfurtē, Minhenē, Hamburgā, Štutgartē, Breslavā, Kēnigsbergā, Ķelnē un Romā. 1925. gada 1. februārī sāka darboties Varšavas, un 1. novembrī – Rīgas radio raidītāji.

Radio stacijas veidoja, lai kāds tās klausītos. Lai klausītos – vajadzēja radio uztvērējus. Te nu gāja divus ceļus – sākotnēji aktivizēja amatierus – entuziastus. Publicēja uztvērēju aprakstus, shēmas, organizēja detaļu tirdzniecību (1910. gadā Lee DeForests – pirmais detaļu komplekts AM radio izveidošanai). Vēlāk tirgū piedāvāja gatavas konstrukcijas. (ASV pirmais uztvērējs One-to-One, 1920.gadā).

Bet reizē ar to konstruktīvi attīstījās arī pats radio uztvērējs.

Šāds amplitūdā modulēts signāls principā demodulējās ar koherera tipa uztvērēju. Uzlabojot kohererus, tas demodulējās arvien labāk – palika skaidrāks un saprotamāks. Bet notika kvantitatīvs lēciens – atklāja detektoru! (Detektors ir iekārta, kas atdala audio signālu no tā nesēja – elektromagnētiskajiem viļņiem).

Kā jau iepriekš rakstīju, tobrīd neviens īsti nesaprata, kā darbojās koherers. Tagad mēs to zinām – metāla skaidiņas gaisa ietekmē oksidējās un, savā starpā saskaroties, veido neskaitāmas pusvadītāju pārejas (P-N pārejas). Tieši šīs pārejas atklāšana tolaik bija nākamais būtiskais lēciens radio attīstībā.

P-N pāreja (pusvadītāja diode) ir asimetrisks vadītājs, caur kuru elektriskā strāva plūst tikai vienā virzienā. To, kristāla veidā, pirmais 1874. gadā atklāja vācu zinātnieks Karls Brauns. Pirmo reizi šādu pāreju, kā elektromagnētisko signālu detektoru apzināti, 1894. gadā, sāka lietot Jagadish Chandra Bose savos mikroviļņu eksperimentos. Tieši kā elektromagnētisko signālu detektoru, to sīkāk pētīja ASV zinātnieks G. Pikards (Greenleaf Whittier Pickard). Viņš jau 1902. gadā atklāja, ka simtiem dažādu vielu veido šādas P-N pārejas. Tobrīd viņš pētīja vienkāršāko pārejas veidu (punkta pāreju), kad pie kristāla mehāniski pieskarās ar vadītāju.

Pirmajos un vienkāršākajos radio aparātos tos sauca par kristāla detektoru. Tā tobrīd bija aparāta pati svarīgākā un arī kaprīzākā detaļa. To slēdza ķēdē starp skaņotu kontūru un austiņām. Kristāla detektora kvalitāte noteica skaņas stiprumu. Ap 1920. gadu šo P-N pāreju, kā detektoru, nomainīja ar vakuuma lampu, bet ap 1940. gadu turpināja pētīt, un uz tās bāzes izveidoja pusvadītājus (diodes, tranzistorus).

Īsti nesaprotot, kā šāda pāreja darbojās, pētīja visus iespējamos variantus. Lika kopā dažādus minerālus un ķīmiskus kristālus ar dažādiem metāliem un kristālus savā starpā.

Kristāla detektorus vai nu pirka gatavus, vai taisīja paši. Bija nopērkami arī tikai paši kristāli. Populārākais un drošākais bija svina sulfīda kristāls (PbS), zem dažādiem firmu vārdiem – Lenzite, Hertzite. Vēl bija sastopami dzels pirīta (FeS2, muļķu zelts) zem nosaukuma Pyron un Ferron, molibdena disulfāta (MoS2) un ceruzīta (PbCO3 – svina karbonāta).

Konstrukcija bija vienkārša. Ietvarā bija iestiprināts kristāls un pie tā pieskaras ar kontakt materiālu - smalku, asu, fosforbronzas stieplīti (0.25 mm, atsperītes veidā), vai citu kristālu. Tika veidotas smalkas mehāniskas konstrukcijas, jo pusvadītāju pāreju, laiku pa laikam, vajadzēja meklēt vēlreiz un atjaunot. Tas prasīja zināmas iemaņas un pacietību. To veica pēc uztvertā signāla maksimālā skaļuma, vai ētera trokšņu skaļuma. Nopērkamas pat bija iekārtas, kas ēterā radīja elektromagnētisko troksni detektoru skaņošanai (buzzer, dzirksteļspraugas tipa izstarotāji). Angliski izdotajā literatūrā šādu detektoru sauca par kaķa ūsiņas detektoru (Cat's whisker detector). Oficiāli kaķa ūsiņas detektora patente, 1906. gadā tika izsniegta K. Braunam Vācijā.

Vispopulārākais bija svina sulfīda (PbS, Galēna, Svina spīduma) detektors. To varēja uztaisīt arī pats, sakausējot sēru kopā ar svinu. Bija kaprīzs, bet strādāja. Vēl no kristāliem bija Silīcija detektors, bet tam, lai strādātu, vajadzēja stipru mehānisku spiedienu uz kristālu un Silīcija karbīda detektori, kas bija kaprīzi uz kontakta kvalitāti un spiedienu. Izveidoja arī divu kristālu kontakta detektoru – Perikon detektori. Patenti uz Galena detektoru 1901. gadā saņēma J. Bosē.

Viena no problēmām, kas bija jārisina, bija kristāla ievietošana ietvarā – turētājā. Turētājam ar kristālu vajadzēja veidot drošu, stabilu kontaktu, lai tur neveidotos otra P-N pāreja, kuras rezultātā sanāktu divas pretēji polaritātēs vērstas diodes. Parasti tas bija maziņš trauciņš, kurā ielēja Wooda metālu (metāls ar zemu kušanas temperatūru ~ 93 oC) un tajā iemērca kristālu.

1906. gadā Henrijs Dunvudijs (Henry Dunwoody) izveidoja silīcija karbīda (SiC, carborundum) detektoru. Šis detektors bija drošāks, tam nevajadzēja meklēt pārejas punktu ar stieplīti vai adatiņu, to varēja vienkārši iestiprināt starp diviem kontaktiem, un tas strādāja. Silīcija karbīda detektorus, kā pabeigtas konstrukcijas, varēja ražot rūpnīcās un pārdot veikalos. Tos sāka lietot profesionāli radisti militārās stacijās. Bija drošs pret vibrāciju. Silīcija karbīda pusvadītāju pāreja, savā raksturlīknē, ir nobīdīta par aptuveni 3 eV, tāpēc tās jutīgāko un labāko darbības vietu varēja iegūt paralēli pārejai pieslēdzot sprieguma avotu (Bias-ējot) un nobīdot tās darba punktu. To parasti darīja ar bateriju un potenciometru, pieregulējot pēc uztvertā signāla kvalitātes.

Nākošo 1906. gadā G. Pikards izveidoja silīcija detektoru. Tam vajadzēja drošu, stipru mehānisku kontaktu, stiprāku, kā silīcija karbīdam, to varēja pilnībā sagatavot rūpnīcā, jutība tam bija tāda pat, kā silīcija karbīdam, bet to nevajadzēja bias-ēt. Tūlīt pat tas kļuva par populārāko detektoru. (Pakards patentēja silīcija detektoru 1906. gadā).

1908. gadā G. Pikards izveidoja divu kristālu saskares detektoru – Perikonu (Perfect Pickard contact). Viens pret otru tika nolikti cinka oksīda (ZnO) un vara dzelzs sulfīta (Cu5FeS4) kristāli.

Pamazām radio uztvērējos kohererus aizvieto ar kristāla detektoriem. Skaņa kļūst kvalitatīvāka un pievilcīgāka.

Tai pašā laikā notiek arī izmaiņas raidītājos. Dzirksteļspraugas raidītājos elektromagnētiskais starojums rodas tikai dzirksteles pārlekšanas laikā, un teorētiski šāds starojums saucās par - dziestošo. Šāds starojums radīja daudz blakus problēmas – sliktu signāla kvalitāti un traucējumus ēterā. Bija jānotiek nākošajiem atklājumiem, lai tur ko mainītu.

Nākošais kvantitatīvais lēciens bija vakuuma radiolampu atklāšana. Vienu pēc otras, tādas atklāja divas:

1904. gadā Sers Džons Flemings (John Ambrose Fleming) izveido vakuuma diodi. Tā sastāvēja no diviem elektrodiem – anoda un katoda un vadīja strāvu tikai vienā virzienā – no anoda uz katodu. (Elektroni, tai brīdī, virzās otrādi – no katoda uz anodu). Vakuuma diode darbojās uz elektronu termoemisijas pamata, un, lai tā notiktu, katodu vajadzēja uzsildīt. Sākotnēji katodu izveidoja kā kvēldiega stieplīti, kura uzkarsa tad, kad tai pieslēdza spriegumu. Vēlāk katodu sadalīja divās daļās – katodu, kā atsevišķu elementu, ko sildīja ar izolētu no tā - kvēldiegu. Ar šādu diodi varēja aizvietot detektoru.

1907. gadā Lee de Forests (uz diodes darba principu bāzes) izveido triodi. Novērojot elektronu plūsmu no katoda uz anodu viņam radās doma šajā ceļā fiziski novietot vēl vienu elementu – tīkliņu, uz kuru, padodot dažādu spriegumu, varēja mainīt elektronu plūsmu ceļā – katods – anods.

Līdz ar vakuuma lampu atklāšanu notiek nākošais "sprādziens" radio attīstībā. Vecās radio shēmas tiek pārveidotas darbam ar tām, un rodas jaunas idejas.

Par detektoru sāk izmantot vakuuma diodes.

1912. gadā uz vakuuma lampas - triodes bāzes Edvīns Armstrongs un Aleksandrs Meisners Izveido signāla ģeneratoru nerimstošu svārstību iegūšanai. Ar to varēja iegūt daudz tīrāku un kvalitatīvāk modulējamu signālu. Līdz ar to, no 1920. gada dzirksteļspraugas raidītājus pakāpeniski sāka aizvietot ar nerimstošo svārstību raidītājiem.

Sāk pielietot triodes īpašību - pastiprināt signālu. Raidītājus un uztvērējus sāk veidot no vairākiem blokiem (kaskādēm), secīgi pastiprinot signālu.

Nākošais solis bija jauna tipa radiouztvērējs - Reģeneratīvais radio uztvērējs ar regulējamu pozitīvu atgriezenisko saiti. To 1912. gadā izveidoja un 1914. gadā patentēja, Kolumbijas universitātes inženieris Edvīns Armstrongs.

1919. gadā Edvins Armstrongs izveido superheterodīna radio principu, kas uzlabo radio skaņas kvalitāti, paaugstina uztvērēja stabilitāti un novērš tā nevēlamos izstarojumus ētrā.

Kas notiek tālāk:

1933. E. Armstrongs izveido radio ar frekvenču modulāciju - FM.

1940. gadā notiek pirmā FM pārraide,

1940. gadā izveido pusvadītāju tranzistoru, kas funkcionāli pilda vakuuma triodes funkcijas.

1950. sāk ieviest FM radio un HiFi sound skaņu.

1955. Sony sāk ražot pirmo tranzistoru pārnēsājamo radioaparātu TR-55.

Nedaudz par to, kas notiek Latvijā:

1904. gadā, saistībā ar otrās Klusā okeāna eskadras formēšanu, uz Krievijas kara kuģiem uzstāda radiotelegrāfa stacijas. Pirmo krasta staciju, sakariem ar šiem kuģiem, uzbūvē Mērsragā. 1906. gadā Liepājā (Karaostā) un Ventspilī izveido krasta radiotelegrāfa stacijas kuģu navigācijai. 1912. gadā Rīgā (Kundziņsalā), Roņu salā un Liepājā (Karaostā) uzstāda radiotelegrāfa stacijas ar 2 kW Telefunken raidītājiem. Sākoties pirmajam pasaules karam visas krasta stacijas demontē.

Pēc pirmā pasaules kara Rīgā sāk darboties Latvijas ziņu dienesta (LETA) radiostacija Rīga-1. Tās vajadzībām no Krievijas bruņu kuģa tika nopirkts raidītājs un uzstādīts Pētera baznīcas tornī. Uztverošā stacija tika izveidota Cēsīs.

1921. gada novembrī Baltijas valstu radio konference pieņem lēmumu - vairāk pārraidēs nelietot dzirksteļspraugas tipa radio raidītājus.

Jau no 1923. gada PTD Rīgā sāk 15 minūšu garus eksperimentālus ziņu raidījumus (no Kuģu ielas).

1925. gada 1. novembrī "Latvijas Radio", no Rīgas, sāk regulāras radio pārraides radioklausītājiem Latvijā.

Tuvākos gados Latvijā izveido un atklāj vēl 3 radioapraides stacijas – Liepājā, 23. jūlijā 1932. gadā, Madonā, 18. novembrī, 1932. gadā un Kuldīga, 6. decembrī, 1934. gadā.

Visi šie notikumi ļoti sekmēja interesi par radio Latvijā.

Otrais Pasaules karš.

1955. gadā Rīgā sāk FM pārraides FM1 kanālā 65-73 Mhz diapazonā,

1967. gadā – Rīgā sāk stereo pārraides.

1954. gada 6. novembrī Rīgā, no Āgenskalna studijas sākas regulāras TV pārraides. Izmantoja Amerikāņu DuMont raidītāju, ko Rīgā, mūsu inženieri, pārbūvēja uz Padomju Savienībā ražotām radiolampām. 1955. gada aprīlī pabeidz un sāk raidīt no TV torņa Āgenskalnā.

1974. gadā Rīgas TV programma pāriet uz pārraidi krāsu televīzijā - SECAM sistēmā. (eksperimentāli to sāk 1968. gadā).

1986. gadā pārraidi pārnes un sāk darboties TV studija un tornis Zaķusalā.

1972. gadā Rīgā sāk pārraides ĪV diapazonā

1991. gadā Rīgā sāk FM pārraides FM2 kanālā 88-108 Mhz diapazonā,

Materiāls precizēts 2023. gada 23. jūnijā.