Starptautiskie noteikumi

Te secīgi apkopoti Eiropas, ASV un pasaules svarīgākie notikumi - Konferences, Kongresi, konvencijas un sapulces, kuros pieņēma noteikumus un likumus radio izmantošanai dažādos dienestos. Bieži tie bija saistoši arī radioamatieriem. Amerikas savienotajās valstīs procesi notika ātrāk, un tie ir ietekmējuši likumdošanu pārējās valstīs.

Pagājušā gadsimta sākumā radio sakaros bija haoss. Iemeslu tam bija daudz. Telegrāfa līniju pagarinātāji traucēja kuģiem sazināties savā starpā un ar krasta stacijām, un otrādi. Visiem pa vidu maisījās privātie eksperimentatori un radioamatieri. Parādījās ļaunprātīgi radio huligāni. Tehnika tobrīd bija pašos pirmsākumos. Lietoja platjoslas dzirksteļspraugas raidītājus, kas ēteru piepildīja ar nežēlīgiem harmoniskiem izstarojumiem. Maz ko tobrīd zināja par frekvenci, frekvenču selektīvas ķēdes vēl nebija izgudrotas, un vēlāk, kad tās parādījās, nebija no kā tās izgatavot un tās neprata lietot. Frekvenci noteica antenas garums. Uztvērēji bija bez selektīvām ieejas ķēdēm. Detektoru jutība attīstījās pakāpeniski. Bez minētajiem bija arī vēl daudz citu tehnisku un organizatorisku faktoru.

Radās nepieciešamība kaut ko sakārtot, vismaz organizatoriski.

Tad vēl tāds fakts – 1902. gadā Prūsijas princis Henrijs atgriezās no vizītes ASV ar savu jahtu, un vēlējās no Atlantijas okeāna nosūtīt pateicības vēstuli ASV Prezidentam Teodoram Rūzveltam. Krasta stacija viņam to atteica. Pamatā bija aparatūru atšķirība – uz jahtas - vācu aparatūra (Telefunken?), krasta stacija - amerikāņu (Markoni?). Šī starptautiskā skandāla dēļ:

1903. gadā Vācija ierosināja, noorganizēja un sponsorēja Berlīnē pirmo starptautisko konferenci par "Bezvadu telegrāfa sakariem". Konferences laikā starptautiskajai telekomunikāciju apvienībai (ITU) tika piedāvāts koordinēt šo procesu, un tā tam arī piekrita, izveidojot apakšnodaļu radiosakariem. Tomēr konferences gaitā atklājās, ka vairākos jautājumos, bez iepriekšējas vienošanās pašās dalībvalstīs, lēmumus pieņemt nevar. Īpaši tas attiecās uz dažādiem iekārtu ražotājiem, kuri nevarēja vienoties patentu un tehnoloģiju dēļ. Tāpēc konference beidzās ar Protokolu (13. augusts, 1903. gads), kurā noteica kuģu un krasta staciju statusu, un sakaru dibināšanas kārtību starp tiem. Paralēli apkopoja jautājumus, kas būtu jāizskata visu dalībvalstu administrācijās, lai pēc 3 gadiem, nākošajā konferencē, izveidotu kopīgu starptautisku vienošanos. Angļu (UK) un Itāļu delegācijas norādīja uz vienu pretrunu, kas saistīta ar G. Marconi firmas un atsevišķu valstu līgumiem. Tie paredz, ka līgumslēdzēja valsts neizpaudīs iekārtu shēmas un to instalācijas veidus, jo tos aizsargā patentes. Par to tika iesniegtas abu valstu atsevišķas Deklarācijas.

ASV kaut kādu kārtību mēģināja izveidot ar 1906. gada 3. marta "Regulation of wireless" un žurnālu Electrical World palīdzību.

Otrā starptautiskā radio konference notika Berlīnē 1906. gadā un tā apkopoja jautājumus, ko izvirzīja, bet nerisināja, pirmajā konferencē. Tika izveidots starpvalstu līgums – "International Wireless Telegraph Convention", kuru apstiprināja 1906. gada 3. novembrī. Tomēr dažas valstis kavējās ar šī dokumenta ratifikāciju un, piemēram ASV, to apstiprināja tikai 1912. gada 3. aprīli. No Krievijas impērijas, kura pārstāvēja arī Latvijas teritoriju, piedalās viens profesors ( A. Eichholcs) un četras militārpersonas (A. Eulers, Viktors Bilibine, A. Remmerts, V. Kedrine), kapteiņa līmenī. Konvencijā tika definēti šādi noteikumi:

• Kuģu krasta atbalsta stacijām jāstrādā 24 stundas diennaktī,
• Jāskaņo aparatūra un jāraida tā, lai neradītu traucējumus citām radiostacijām,
• Tika noteikts, ka sakariem starp kuģiem un krasta stacijām jāizmanto divas - 300 metru (1 MHz) un 600 metri (500 kHz) fiksētas radioviļņu frekvences. Uz kuģiem jābūt raidītājiem, kas to nodrošina. Pieļauts – mazākiem kuģiem tikai 600 metri radiostacija.
• Ir kopīgi, visām valstīm, jāizveido kuģu radiostaciju reģistrs, kurš regulāri jāatjauno. Kuģus atpazīst pēc to 3 burtu koda (piem. MGY), sarakstā bija jāietver kādi 10 parametri par katru radiostaciju.
• Kuģi drīkst sazināties ar privātajām stacijām (tolaik – radioamatieru un privātas telegrāfa līniju pagarinātāja stacijas).
• Tika noteikta cena (samaksa) operatoram par katru noraidīto vārdu – 11.6 centi no krasta stacijas uz kuģa staciju un 7.7 centi no kuģa uz krasta staciju.
• Tiek ieviests SOS, kā briesmu signāls.
• Tiek noformulēts formāts, kādā jāveido savstarpējie radio ziņojumi. Parādās kodi:

PRB – vēlme sazināties,

- . - . - LTU LTU LTU DE LSY LSY LSY R - stacija LSY sauc staciju LTU. Ja stacija neatbild, izsaukums jāatkārto ar 2 minūšu intervālu, vēl 3 reizes. Ja tad neatbild, izsaukumu atkārto vēl 2 reizes ar ½ stundas intervālu.

. - . - . ziņojuma beigas

Ja telegramma ir garāka par 40 vārdiem, tā jāraida 20 vārdu grupās, tās atdalot ar ..--.. signālu

Radiosakars beidzās ar ". . . - . –" SK

• Procedūra, kā apmaksā dažādas telegrammas.

Šeit " . " un " – " nozīmē telegrāfa punktu un svītru, raidītu ar Morzes koda atslēgu. Svītra ir trīs punktu garumā.

Šī konvencija kaut kādu kārtību izveidoja, bet haoss ēterā turpinājās. Pamazām valstis gatavoja nākošo ITU IRC (International Radiotelegraph Convention) Konferenci, kurai 1912. gada 4. līdz 5. jūnijam vajadzēja notikt Londonā. Tā, kā tas sanāca tikai dažas nedēļas pēc tvaikoņa "Titāniks" traģēdijas, tad Konferenci apturēja un pagaidīja, kamēr Britu un Amerikas tiesas izskatīs "Titānika" notikumus. Tad, augustā, sanāca un pieņēma jaunu un precizētu Konvenciju. (No Krievijas impērijas piedalījās 8 pārstāvji, un Krievijas valdībā to ratificēja 1913. gada 5.aprīlī). Tā zināma kā 1912. gada Londonas Konvencija, kas noteica:

- nacionālos izsaukuma signālus raidītājiem (nākošajā konferencē tos nomainīja ar citiem, pilnīgākiem, Krievijas impērijai piešķīra burtu - R) ,

- meteoroloģisko un laika staciju frekvences,

- Q kodu un tā lietošanu (Q kodu saturs tāds, kā toreiz, tiek lietots arī šobrīd).

- obligātu 24 stundu radio dežūru uz lielajiem kuģiem,

- divus 3 minūšu klusuma brīžus ēterā (katras stundas 15. un 45. minūtēs) avārijas signālu uztveršanai,

- visām radio stacijām un operatoriem ir jābūt licencētiem, zem tā domājot arī privātās (amatieru) stacijas,

- 600 metru (500 kHz) frekvence tiek izdalīta tikai avārijas ziņojumiem ar augstāko prioritāti,

- SOS atkārtoti tiek apstiprināts, kā briesmu signāls.

- Privātās stacijas (amatieru stacijas) drīkst strādāt tikai virs 1.5 MHz (200 metri un uz leju). (Šī ideja ir paņemta no Hugo Gernsbacha, kurš bija ASV pirmais amatieru radio iekārtu pārdevējs un piedāvāja amatierim darboties zem 200 metru diapazona – raksts Modern Electrics 1912. gada februārī).

Konvencija stājās spēkā 1913. gada 1. jūlijā, un tajā pirmo reizi pasaulē parādās starptautiski radioamatieru staciju regulējoši noteikumi.

ASV Mičiganas štata Senators Smits (William Alden Smith) pēc RMS Titanic katastrofas izmeklēšanas un tiesas, turpināja iesākto kārtības ieviešanu, un tā rezultātā ASV 1912. gada 13. augustā iznāca "Radio Act of 1912" (Publiskais likums Nr. 264), kas pirmo reizi sakārtoja radio operatoru un radiostaciju darbu ASV. Šis dokuments bija pat konkrētāks un precīzāks par 1912. gada Londonas konvencija. Dokumentā pirmo reizi tika minētas radioamatieru stacijas un tās tika sadalītas kategorijās (pēc pielietojuma nozīmes). Tika izvirzīta prasība – visas amatieru stacijas oficiāli reģistrēt un tām piešķirt individuālus atpazīšanas signālus. Tad vēl - radioamatieru darbība tika nobīdīta prom no kuģu sakaru trafika frekvences, konkrēti – virs 1.5 MHz, un uz augšu (200 metri, un zemāk). Radioamatieriem jāzina telegrāfa kods 5 WPM (vēlāk, 1917. gadā prasības palielināja un 10 WPM).

1914. gadā ASV nodibinās brīvprātīga organizācija - ARRL. Sākotnēji - sakaru releju līniju veidošanai, ziņojumu pārsūtīšanai, bet drīz vien pārveidojas par nopietnu, oficiālu radioamatierus pārstāvošu organizāciju, kas darbojās ASV federālās iestādēs un valdībā.

1916. gadā ARRL vadībā ASV tiek izveidotas amatieru radio releju līnijas ziņojumu pārsūtīšanai: austrumi - rietumi un ziemeļi – dienvidi. Gadu vēlāk pa šo līniju tiek nosūtīts ziņojums no Ņujorkas uz Losandželosu un atbilde saņemta 1 stundas un 20 minūšu laikā. ARRL gūst lielu popularitāti, paplašina un sazaro pa valsti savu organizāciju, bet 1917. gadā valdība (Tirdzniecības ministrijas vēstule) aptur amatieru darbību, sakarā ar ASV iestāšanos karā. ARRL turpina darboties un gatavo operatorus militāro sakaru vajadzībām.

1917. – 1919. Pirmais pasaules karš, radioamatieru darbība tiek pārtraukta ar likumu.

1918. gada novembrī tika parakstīts pamiers, bet ASV Kongress ieviesa likumprojektu, ka visas radio darbības tiek pakļautas Jūras kara flotes kontrolei. Te nu jāsaka paldies ARRL, kura aktīvi iebilda pret to, aktivizēja savus biedrus atbalstīt opozīciju un ietekmēt Kongresu, kā rezultātā 1919 gadā aprīlī tika saņemta atļauja radioamatieriem atkal uzstādīt antenas, un stacijas darbināt klausīšanās režīmā. ARRL turpināja cīņu un novembrī beidzot saņēma atļaujas arī raidīt. Radioamatieri nonāk Tirdzniecības departamenta pārvaldē.

1920. gadā notika milzīga tehniska izaugsme šai jomā. Kara laika pieredze un augošās prasības sekmēja virkni pārveidojumu šai jomā. Pakāpeniski tika "izstumti" no lietošanas dzirksteļspraugu raidītāji. Par standartu kļūst nepārtrauktu viļņu sistēma un tās manipulēšana ar Morzes koda atslēgu.

1921. gadā, no 10. līdz 15. septembrim, Rīgā notika Ziemeļeiropas valstu telegrāfijas konference, kurā piedalījās speciālisti no Somijas, Zviedrijas, Norvēģijas, Krievijas, Lielbritānijas, Vācijas, Polijas, Dānijas, Dancigas, Lietuvas, Klaipēdas apgabala, Igaunijas, kā arī lielās Ziemeļu telegrāfa sabiedrības pārstāvji. Konference panāca vienošanos par telegrammu apmaiņas kārtību starp valstīm, par apmaksas sistēmu un nolēma aizliegt radiotelegrāfa sakaros izmantot dzirksteļspraugas raidītājus.

Lai arī šajos gados centās izveidot darbspējīgu likumdošanu, ēterā joprojām valdīja haoss. Iepriekšējie 1912. gada (Londonas) ITU un ASV Radio noteikumi bija novecojuši. ASV Kongress nevēlējās ar to nodarboties. Tad Tirdzniecības departamenta sekretārs Herberts Klarks Hūvers (Herbert Clark Hoover, 1874 – 1964) [1] vienpusēji organizē un sasauc vairākas konferences ieinteresētajām grupām. Sākumā izveido džentelmenisku vienošanos, tad Hūvers izstrādā pilnīgi jaunu koncepciju, kas definē konkrētas frekvenču joslas katram pakalpojumam. Tās principā ir saglabājušās līdz mūsu dienām. Šādai frekvenču pārdalei bija pretinieki un jautājums nonāca pat līdz tiesai un šādu sadalījumu atcēla juridiski.

1922. ASV izsaukuma signālus amatieru stacijām sāk piešķir un reģistrēt valsts (iepriekš to darīja paši amatieri). Tiek nodibināts ASV amatieru radio serviss (uz releju līniju bāzes). Ievieš divu kategoriju licences – pirmā un otrā līmeņa. Pirmā līmeņa licences iegūšanai jākārto eksāmens un 5 WPM telegrāfa raidīšanas un uztveršanas tests. ARRL veic nopietnu darbu pie amatieru disciplīnas veidošanas ēterā un nāk ar priekšlikumu - radioamatieriem izdalīt speciālas harmonisku frekvenču joslu sērijas (ar domu, ka viņu harmonikas traucēs tikai viņiem pašiem augstākos diapazonos). Tās atbilst šī brīža amatieru diapazoniem: 1.8, 3.5, 7.0, 14.0 28.0 un 56 MHz. (56 MHz vēlāk nomainīja ar 50 MHz). Amerikāņu amatieri tiek sakoncentrēti šajās frekvencēs, vēlāk, 1925. gadā, arī IARU atbalsta šīs joslas, un beidzot, 1927. gadā ITU konferencē (Vašingtonā) tās tiek apstiprinātas amatieriem, ar starptautisku likumu.

1923. gadā amatieriem ievieš Extra pirmās klases kategoriju, jākārto grūtāks eksāmens un 20 WPM telegrāfa tests.

1923. gadā notiek pirmais starpkontinentālais radiosakars starp Konektikutu, ASV un Franciju.

1924. gadā ARRL aizliedz dzirksteļspraugas raidītāju lietošanu uz jaunajiem izdalītajiem 80, 40, 20 un 5 metru amatieru diapazoniem.

1925. gadā Parīzē dibina IARU, kā organizāciju, kas pārstāv radioamatierus visā pasaulē. Kopā sanāk 20 valstu pārstāvji kas vienojās par kopīgām prasībām nākošajai ITU konferencei. Tiek izveidoti iekšējie noteikumi, pēc kuriem ir jādarbojas radioamatieriem visā pasaulē.

1926. gadā ASV dibina Federālo Radio komisiju FRC. Tās uzdevums ir valdības vārdā "regulēt radio lietošanu atbilstoši sabiedrības interesēm, ērtībām un nepieciešamībai". Komisija pastāv vēl tagad, kā FCC. Lielu ieguldījumu tā ir devusi konferenču sagatavošanā un iekārtu standartizācijā. Ja iekārtu ir pieņēmusi FCC, tad tas norāda, ka tā pilnībā atbilst tā brīža tehniskajām prasībām.

1926. gadā ARRL aizliedz lietot dzirksteļspraugas raidītājus uz visiem amatieru diapazoniem.

1927. gada Vašingtonā sākas ITU konference (4. oktobris – 25. novembris). Konferenci vada ASV Tirdzniecības ministrijas sekretārs Herberts Hūvers [1], un tajā piedalās 73 valstu delegācijas. Latvijas pārstāvja tur nav, tuvākie kaimiņi ir – Zviedrija, Somija, Igaunija, Polija. Šī konference darbu turpina Otavā un Prāgā (1929. gadā), un tā noslēdzas ar pilnu konferenci Hāgā (1929).

Konferences atmosfēra bija nelabvēlīga radioamatieriem. Tie tiek uzskatīti par traucēkļiem un huligāniem. Viedokļi bija dažādi – sākot ar pilnīgu izslēgšanu līdz atļaujai darboties ar ļoti nopietniem ierobežojumiem. Pateicoties IARU un ARRL, amatieri šajā konferencē tomēr tiek respektēti un iegūst savas tiesības līdzvērtīgas pārējiem dienestiem. Radio resursi, ko toreiz ieguva amatieri, ir spēkā līdz pat mūsu dienām.

Vašingtonas konferencē vispirms tiek pārskatīta Starptautiskā radio konvencija un Radio noteikumi. Ievieš daudz jaunumu, arī amatieriem. Pārstāj reģistrēt jaunas dzirksteļspraugas radiostacijas. To darbība jāpārtrauc līdz 1929. gadam.

Nodibina starptautisko radiotehnisko konsultatīvo komiteju (CCIR).

• Definē radio staciju dienestus (pēc pielietojuma). Definē katra dienesta stacijas, tai skaitā apraides stacijas (Broadcasting) un arī Amatieru stacijas.
• Nosaka, ka visās valstīs ir obligāta staciju licencēšana.
• Definē izstarojumu klases (A1, … A3, …)
• Izveido frekvenču sadalījuma tabulu dažādiem dienestiem. Radio apraidi sakoncentrē 540 kHz – 1500 kHz joslā. Amatieriem izdala sekojošus frekvenču apgabalus: 1.715 – 2.000 Mhz (dalot ar citiem dienestiem), 3.500-4.000 Mhz (dalot ar citiem dienestiem), 7.0-7.3 Mhz, 14.0-14.4 Mhz, 28.0 - 30.0 Mhz un 56 – 60 Mhz (ekskluzīvi). Tāda kopēja tabula eksistē līdz pat mūsu dienām, to revidējušas, pārskatījušas visas nākošās ITU konferences.
• Definē radio telegrāfistu kvalifikācijas klases un to zināšanu minimumu. (To vēlāk valstu administrācijas piemēro arī amatieru stacijām).
• Revidē sakaru procedūru – CQ nozīme, SK un citi apzīmējumi.
• Izveido kopīgus principus radiostaciju izsaukuma signālu veidošanai. Ievieš vārda - RADIO, GONIO, PHARE nepieciešamību apraides izsaukuma signālā (piemēram: RADIO Rīga). Kuģiem – savi principi, lidmašīnām savi.
• Sastāda valstu sarakstu ar atpazīšanas signāla obligāto sastāvdaļu (prefiksu). Pirmo reizi Latvijai tiek piešķirta izsaukumu signāla prefiksu grupa YLA – YLZ. (Igauņiem ESA – ESZ, Dancigas brīvpilsētai YMA -YMZ, Polijai SPA-SRZ, Lietuvas tur nav, bet pašreizējā burtu grupa nav aizņemta, savdabīgs ir UAA-UZZ sadalījums, Krievijai RAA – RQZ).
• Vienojas veidot kopīgu pasaules radiostaciju sarakstu (Callbook), nosaka informāciju, kas tādā būtu apkopojama.
• Nosaka radio staciju pārbaudes (inspekcijas) procedūru un nepieciešamību.
• Revidē un atkārtoti publicē Q kodu sarakstu.
• Nosaka radio sakaru fiksēšanas žurnāla nepieciešamību un tā formu.
• Ievieš dzirdamības skalu (R, no 1 – 5).
• Izveido starptautisku fonētisko alfabētu. Tas atšķiras no pašreiz lietotā.
• Nosaka, kas jāveic valstu administrācijām šīs konferences lēmumu ieviešanai konkrētā valstī. Kas attiecas uz amatieriem, valstis var izdalīt, no kopējā amatieru frekvenču saraksta, tikai kādas dažas frekvences, pēc saviem ieskatiem, un noteikt raidītāju jaudu. Var noteikt sakaru ierobežošanu ar citām valstīm. Amatieriem jāzina telegrāfs, jāprot raidīt un uztvert ar dzirdi. Amatieru radiostacijas operatoram ir jābūt sertificētam. Radio telegrāfista sertifikātam izdala 2 klases. Definē radiostacijas priekšnieka pienākumus.
• Daudzas konferencē pieņemtās definīcijas var tikt piemērotas arī Radio amatieriem, ko izmanto valstu administrācijas un otrādi, daudzas - amatieri sāk pielietot paši – Q kods, signāla stiprums, fonētiskais alfabēts, sakaru veidošanas principi u.c.

1927. gadā, uz Vašingtonas ITU konferencē pieņemto materiālu bāzes, ASV Kongress izveido "Radio Act, 1927", kas regulē radio lietas ASV. Šajā dokumentā: ir precīzi definēts, kas ir radioamatieris, tiek apstiprinātas esošās frekvenču joslas, izdalīti trīs diapazoni un joslas, kuros amatieri var veikt sakarus radiotelefonā, Un, kas pats galvenais – tiek aizliegta visu dzirksteļspraugas raidītāju darbība. Amatieru pirmā līmeņa kategorija tiek pārsaukta par Amatieru klases licenci, un 1928. gadā sāk pieņemt eksāmenus uz to.

1929. gada Prāgas ITU konference ( Prāga, 1929. gada 4. – 13. aprīlis). No Latvijas piedalās A. Auziņš, Jānis Lintners. Galvenie jautājumi veltīti apraides stacijām.

• Latvijai piešķir 572 kHz (525 metri) frekvenci Rīgas radiofonam.
• Radioamatieriem atņem 1.715 – 2.000 Mhz diapazonu bet atstāj pārējos (80, 40,20, 10 un 5 m), kā to noteica iepriekšējā konferencē. Izejas jauda - 50 vati, ko mēra kā anoda strāvas un anoda sprieguma reizinājumu (pievadītā jauda). Valsts institūcijai ir tiesības palielināt šo jaudu. Antenas ķēdei ir jābūt galvaniski atsaistītai no lampas anoda sprieguma. Anoda spriegumam drīkst lietot tikai līdzspriegumu. AM modulēts signāls nedrīkst pārsniegt 10 kHz joslu. Jānovērš jebkāda iespējamība kaut ko izstarot 20 kHz pirms un pēc amatieru izdalīto frekvenču robežām. Jānovērš key-clicking efekts sava raidītā signāla manipulācijā. (dokuments ir franču valodā, tik daudz sapratu).

1932. gadā ASV Amatieru klases licenci pārsauc par Amatieru pirmās klases licenci.

1932. gada Madrides ITU konference (Madride, 1932. gada 3. septembris – 9. decembris). No Latvijas piedalās Bernhards Einbergs, PTD direktors. Konference izstrādā savu iekšējo darba kārtību sistematizē un definē dažādus terminus. Radio jautājumos:

• publicē frekvenču tabulas, kurās amatieriem atkal parādās 1.715 – 2.000 Mhz diapazons, kas jādala ar citiem dienestiem. Ir īpaša tabula, kas nosaka frekvenču stabilitāti – procentos, atkarībā no diapazona.
• Aizliedz turpmāk lietot dzirksteļspraugas raidītājus, atskaitot avārijas gadījumus. (NZ?)
• Valsts dienesti var atļaut, vai aizliegt amatieru stacijām komunicēt ar citām stacijām. (Tas dabiski sanāk diapazonos, kurus dala ar citiem dienestiem, piemēram 1.8 Mhz, kur tobrīd strādā pārvietojamo staciju dienests)
• Ja komunicēt ir atļauts, tad nosaka sarunas, ka sarunai jābūt skaidrā valodā, īsai un konkrētai. Informāciju no trešajām personām pārraidīt aizliegts.
• Amatieru stacijai ir jāprot raidīt pārraides telegrāfa režīmā.
• Valstu administrācijām ir tiesības veidot dažādu kategoriju amatieru stacijas, atkarībā no operatoru prasmēm un pārbaudīt to prasmes
• Valstu administrācijām ir tiesības noteikt Amatieru radiostaciju jaudu, atkarībā no operatoru prasmēm.
• Visi pārējie šīs konvencijas noteikumi attiecās arī uz amatieru radiostacijām, tādi, kā frekvenču sadalījums un minimālas izstarotā signāla harmonikas.
• Radioamatiera stacijai raidīšanas laikā regulāri jāatkārto savs izsaukuma signāls.
• Ievieš radio operatora sertifikāciju, ko veic lokāli valstī. Izdala 1. un 2. klases sertifikātus. 1. klase – jāprot uztvert un raidīt 100 zīmes minūtē grupu tekstu un 125 zīmes minūtē brīvu tekstu. Tad vēl jākārto eksāmens par veselu virkni tehnisku un juridisku jautājumu. 2. klase praktiski tas pats, tikai 80 zīmes minūtē grupu teksts. Nav īsti skaidrs, vai šī operatoru kvalifikācija attiecās arī uz radioamatieru stacijām, vai nē? Tieši lasot – nē, tomēr cits punkts norāda, ka attiecās. ASV šādas prasības sāk pielietot. Arī pārējās valstis amatieru eksāmenus veido līdzīgi šīm prasībām.
• Tiek publicēts jauns valstu izsaukuma signālu prefiksu saraksts. Latvijai tas pats YLA – YLZ. Dažām valstīm tie mainās.
• Nosaka izsaukuma signālu veidošanas principus dažādiem servisiem. Pēc izsaukuma signāla iespējams atpazīt kādai valstij un kādam servisam tā pieder. Radioamatieru signālus veido pēc šādas formulas: Viens, vai divi burti, viens cipars, kurš nav 0 vai 1, un kam seko maksimāli trīs burti (YL2FD, šis princips praktiski saglabājas līdz pat mūsu dienām). Prefiksa burti nāk no valstu saraksta, ciparu un tam sekojošos burtus izvēlas vietējās administrācijas.
• Atkārtoti publicē Q kodu tabulu, saīsinājumi tabulu, fonētisko alfabētu un dzirdamības skalu.

1933. gada Lucernas ITU konference (Lucerna, 1933. gada 15. maijs – 19. jūnijs). No Latvijas piedalās Bernhards Einbergs, PTD direktors. Galvenie jautājumi veltīti apraides stacijām.

• Tiek noteikta maksimālā apraides jauda dažādos diapazonos.
• Latvijai piešķir 583 kHz (514.6 metri) frekvenci Madonas raidstacijai, 1104 kHz (271.7 metri) frekvenci Kuldīgas raidstacijai un 1258 kHz (238.5 metri) frekvenci Rīgas raidstacijai.
• Radioamatieriem jaunumus neatradu. (dokuments ir franču valodā, tik daudz sapratu).

1933. gadā ASV FRC pārveido par FCC (Federālo sakaru komisiju) ar plašāku pienākumu sfēru. Šobrīd FCC ir galvenā institūcija, kas ASV regulē komunikāciju tiesības un tehnoloģiju kontroli. pārstāv . Eksaminācijā ievieš daudz atbilžu testus. Telegrāfa zināšanas turpmāk ir 13 WPM. Radiostacijai nepieciešams izveidot un uzturēt akurātu darba žurnālu. Parādās iespēja lietot mobilu (…/m) un pārnēsājamu radiostaciju (…/p).

1935. gada pavasara Callbook, nodaļā "Broadcasting and Commercial stations" ir atrodamas sešas Radio stacijas no Latvijas: YLA – Riga Radio, YLB – Liepaja, YLK – Liepaja, YLN- Liepaja, YLS – Riga, YLT – Riga.

1938. gada Kairas ITU konference (Kaira, 1938. gada 1. februāris - 8. aprīlis). No Latvijas piedalās Bernhards Einbergs, PTD direktors. Galvenie jaunumi:

• Ievieš izstarojuma tipu – televīzija - A5.
• Frekvenču plānā – amatieriem ar apraides dienestu jāsāk dalīt 7.200 – 7.300 Mhz diapazonu un 56.0 – 58.5 Mhz - ar televīzijas apraidi.
• Amerikas kontinentā amatieri iegūst vairākus jaunus diapazonus: 112-118 Mhz un 224-230 Mhz.
• Parādās jauns signāla novērtēšanas parametrs QRK - lasāmība (no 1 līdz 5). Iepriekš pieņemtais stiprums QSA (no 1 līdz 5) paliek spēkā. Raidīšanas secība: QSA, QRK (53, 55, 43).
• Citi materiāli ir stipri līdzīgi iepriekšējās konferences materiāliem. Varbūt tur ir kādas izmaiņas, bet es tās nemanīju.

1939. gads ITU Montre konference. Montre, 1939. gada 1. marts – 15. aprīlis. No Latvijas piedalās Arveds Smilga, apraides ģenerāldirektors, Sociālo un sabiedrisko lietu ministrija, pirmais delegāts un, Remberts Martinsons, direktora vietnieks apraides tehniskajos jautājumos, Sociālo un sabiedrisko lietu ministrija. Galvenie jautājumi tika veltīti radio apraidei:

• Latvijas delegācija ziņo, ka frekvence, kas iedalīta Madonas radiostacijai vienlaicīgi ir iedalīta arī Skopje (607 Khz ,494.2 m). Latvijas valdība patur tiesības rīkoties pēc apstākļiem ar traucējumiem, kas šī iemesla dēļ varētu rasties.
• Staciju frekvenču sarakstos ir četras Latvijas radiostacijas – Madona (583 kHz, 514.6 metri, 50 kW ma.x jauda), Kuldīga (1104 kHz271.7 metri, 50 kW max. jauda), Rīga (1258 kHz, 238.5 metri, 15 kW max jauda) un potenciāli pieteikta Liepāja (vēlamā frekvence 1450 kHz, 206.8 metri, 1 kW izejas jauda).
• Latvija iesniedza deklarāciju par citām frekvencēm, bet saņēma atteikumu, jo tas traucēšot sauszemes dienestiem un jūras sakariem.
• Ļoti daudz diskusiju par apraides frekvencēm, to sadali starp valstīm.

1940. gadā ASV amatieriem tika aizliegts strādāt ar citām pasaules radiostacijām. Amatieru licenču īpašniekiem FCC ir jāiesniedz pirkstu nospiedumi, fotogrāfija un pilsonības apstiprinājums.

1941. gads ASV 80 metru diapazons tiek nodots armijas rīcībā.

1942. – 1945. g. g. tiek pārtraukta visu amatieru staciju darbība. Notiek Otrais pasaules karš.

[1]    Herberts Klarks Hūvers (Herbert Clark Hoover, 10. augusts, 1874 – 20. oktobris, 1964) dzimis ASV, Vestbrukā, Aiovā. Ieguvis Stenfordas universitātē kalnrūpniecības inženiera specialitāti. Strādājis zelta raktuvēs visā pasaulē. Tad kļuvis par individuālo komersantu un rakstījis mācību grāmatas par kalnrūpniecību. Pirmajā pasaules kara laikā vadīja Palīdzības komisiju pārtikas sagādei Beļģijā, Centrāleiropā un Austrumeiropā. Pēc kara, prezidentu Vorena Hārdinga un Kalvina Kūlidža valdībās, ir Tirdzniecības departamenta sekretārs. 1928. gadā kandidē un kļūst par ASV 31. prezidentu no Republikāņu partijas. Vada ASV Lielās depresijas laikā, līdz 1933. gadam. Tad viņu nomainīja Franklins Rūzvelts. Hūvera nopelnu saraksts rakstāms uz daudz lapām. Viņš ir ieviesis kārtību auto un gaisa satiksmē, radio sakaros, strādājis vēlāko prezidentu – Trumena un Eizenhauera administrācijās.

Laikā no 1920. līdz 1929. gadam pasaulē ārkārtīgi pieauga radioklausītāju skaits (no 300 000 līdz 10 miljoniem ASV vien). Redzot ka kārtības nav, Hūvers saprata, ka ir kaut kas kardināli jāmaina. Lai labāk saprastu situāciju, viņš sāka sasaukt Hūverta radio konferences, kurās noskaidroja kritiskās problēmas un samierināja pretiniekus. Tapa skaidrs, ka Londonas ITU konferences deklarācija un tai sekojošais Radio Act 1912 ir novecojuši un jātaisa jauni dokumenti. Jaunās, 1927. gada Vašingtonas ITU konferences dokumenti un tai sekojošie - ASV Radio Act 1927. lielā mērā ir viņa nopelns. Privātās apraides radiostacijas nepiekrita viņa izstrādātajiem materiāliem un iesūdzēja viņu tiesā. Tiesu Hūvers zaudēja, bet viņa piekritēji turpināja viņa piedāvāto politiku. Rezultātā tomēr radiostacijas bija spiestas ievērot izstrādātos frekvenču sadalījumus un obligātu reģistrāciju valsts iestādēs.

Godinot Herberta Hūvera nopelnus, viņa vārdā ir nosaukta ASV Prezidenta bibliotēka, dambis Melnajā kanjonā uz Kolorado upes (uz Arizonas un Nevadas štatu robežas), daudzas skolas ASV, divas nelielas planētas (932 Hooveria un 1363 Herberta), Varšavā – laukums un vēl daudz kas cits.

Herberta Hūvera prezidentūras laikā licencēto amatieru skaits ASV dubultojās – no 16 289 1929. gadā līdz 41555 1933. gadā, kas izskaidrojams ar tā laika labvēlīgu likumdošanu. Viņa dēls Herberts Čārlzs, "Herbs" (1903. – 1969.) jau no agras bērnības interesējās par radio amatierismu un viņa izsaukuma signāli bija W6ZH (ex: 6AE, 6XH, 3ZH, W4SR un K6EV). Herbs bija ARRL un IARU prezidents no 1962. līdz 1966. gadiem. Herberta Hūvera mazdēls Herberts Viljams, "Pits" (1927.-2010.) arī bija licencēts amatieris, vispirms ar izsaukuma signālu W6APW, tad pārņēma tēva signālu W6ZH. Darbojās ARRL vairāk kā 50 gadus, kā plānošanas komisijas loceklis.

Herbertu Hūveru nevajag jaukt ar J. Edgaru Hūveru, FIB direktoru, tās ir divas dažādas personas.

Materiāls precizēts 19. janvārī, 2024. gadā.