Radiokustība Latvijā

Dokumentāli Pirmais pasaules karš beidzās 1919. gada 28. jūnijā ar Versaļas miera līgumu. Bet Latvijā vēl divus gadus turpinājās Latvijas Neatkarības karš (Brīvības cīņas). Tas bija karš par neatkarīgu un demokrātisku Latvijas republiku, kas sākās drīz pēc Latvijas valsts pasludināšanas 1918. gada 18. novembrī, un beidzās līdz ar Latvijas—Krievijas miera līguma noslēgšanu 1920. gada 11. augustā.

Latviešu (pagaidu) nacionālā padome L(P)NP, kuru 1917. gada 29. novembrī Valkā izveido Latvijas partijas un politiskas organizācijas, 1918. gada 30. janvārī pieņem Deklarāciju par Latvijas Republikas izveidi. 1918. gada novembrī LNP dibina Latvijas Republiku un Tautas padomi, kas tobrīd ir pagaidu likumdevējs un augstākā valsts varas institūcija. Tad 1920. gada 17. - 18. aprīlī visā Latvijas teritorijā (izņemot trīs apgabalus, kas pievienojās vēlāk) notiek pirmās Latvijas Satversmes sapulces vēlēšanas. Ievēlēja 152 deputātus, kuri sanāk uz savu pirmo sapulci 1920. gada 1. maijā. Sapulci atklāj Tautas padomes priekšsēdētājs Jānis Čakste, kuru tālākā sapulces laikā ievēlēja par Satversmes sapulces prezidentu. Satversmes sapulce pieņēma divus pagaidu konstitucionālos aktus – Deklarāciju par Latvijas valsti un Latvijas valsts iekārtas pagaidu noteikumus. Satversmes sapulcei bija noteikts darba periods un apjoms. Tai bija jāizstrādā Latvijas valsts Satversme (Konstitūcija). 1922. gada 20. jūnijā tā tiek pieņemta Satversmes sapulcē. Tad 8. oktobrī tiek izsludinātas Saemas vēlēšanas un 7. novembrī notiek pirmā Saemas sēde. Satversmes sapulce savas pilnvaras nodod Saemai.

Savā pastāvēšanas laikā Satversmes sapulce veica milzīgu darbu valsts struktūras izveidošanā (pagasti, vadības struktūras), valsts vadībai nepieciešamo institūciju (Ministru kabinets, ministrijas, armija, policija, tiesas, prokuratūra, bankas, nauda, pasts, mācību iestādes un daudzas citas) izveidošanā, vai atjaunošanā, likumdošanas izveidošanā, starptautiskā tēla veidošanā, diplomātisko sakaru nodibināšanā un vēl daudz ko citu. Satversmes sapulce noturēja 213 kopsēdes, pieņēma 205 likumus un 291 noteikumus ar likuma spēku un 134 pārvaldes noteikumus. Liels darbs bija valsts agrārā reforma, kuru pabeidza tikai 1923. gada 3. maijā. Satversmes sapulce savu pilnvaru laikā apstiprināja divas valdības - 1920. gada 18. jūnijā - Kārļa Ulmaņa Ministru kabinetu un 1921. gada 17. jūnijā - Zigfrīda Meierovica Ministru kabinetu. Arī Latvijas—Krievijas miera līgumu 1920. gada 11. augustā ratificē Satversmes sapulce.

Reāli miers Latvijā iestājās tikai pēc 1920. gada 11. augusta, kad tika noslēgts Latvijas-Krievijas miera līgums un noteiktas konkrēta Latvijas robežas.

Ar entuziasmu tiek veidota jaunā Latvijas republika. Ir daudz darāmā. Lai arī karš ir beidzies, reāli miers te iestājas tikai 1920. gada otrajā pusē. Latvijā atgriežas speciālisti, kas iepriekš karojuši, vai strādājuši citu valstu labā.

Kāpēc to te rakstu?

Tāpēc, ka iedzīvotājiem Latvijā, tai laikā, "nebija līdz radio"!

ASV 1918. gadā atjauno raidošu radioamatieru darbību ēterā. Mums tai brīdī vēl savas valsts un Satversmes nav. Bet viss kādreiz ir jāsāk no sākuma.

Nodaļā "Radioviļņi Latvijā" jau rakstīju kā te viss pakāpeniski izveidojās. Tur minēju to, ka pirmā radio nepieciešamība jaunajā Latvijā, jau 1919. gadā, radās telegrāfa sakaru nodrošināšanai Latvijas telegrāfa aģentūras LETA vajadzībām. 1920.gada 2.janvārī Satversmes sapulce apstiprināja Pasta un telegrāfa virsvaldi (PTV), kas rūpējās par Latvijas Pastu un apkalpoja arī telefona un telegrāfa līnijas, tai skaitā arī LETA iekārtas. Tad 1921 gada 15. septembrī PTV ietvaros tiek izveidota Radio daļa un 1923. gadā tai jau ir četras nodaļas. Divus gadus vēlāk, 1925. gada 1. novembrī, darbu no Rīgas sāk "Latvijas Radio" apraides radiostacija, nodrošinot regulāras pārraides radioklausītājiem. Tuvākos gados Latvijā izveido un atklāj vēl 3 radioapraides stacijas – Liepājā, 1932. gada 23. jūlijā, Madonā, 1932. gada 18. novembrī un Kuldīgā, 1934. gada 6. decembrī.

Jau no 1920. gadu sākuma Latvijā veidojās interese par radio klausīšanos. To sekmēja tas, ka Eiropā viena pēc otras tika atvērtas radiofona stacijas ( Londona, BBC– 1922. gada 1. februāris, Berlīne – 1923. gada 29. oktobris, Leipciga -1924. gada 1. martā, tai pašā gadā – Frankfurte, Minhene, Hamburga, Štutgarte, Breslava, Kēninsberga, Ķelne un Roma. 1925. gada 1. februārī – Varšava, un 1. novembrī - Rīga).

Latvijā sākās jauns posms – Radiokustība (definīcija no žurnāla Radio, Nr. 1, 1926. gada 23. aprīlis).

Tās ietvaros sāka aktivizēties cilvēki un organizācijas ar dažādām interesēm. Valsts iestādes – lai sakārtotu procesus un vēlāk gūtu ienākumus no tā, iekārtu tirgotāji – paredzot peļņu no tā, ražotāji – arī paredzot peļņu un zināmu prestižu no tā, un beidzot – mērķa auditorija – radioklausītāji.

Par radioklausītājiem domāja visi iepriekšminētie, katrs no sava viedokļa. Pateicoties tam, ka Latvijas radio speciālistu grupa tai brīdī vēl prata sadarboties savā starpā, tika izveidota radio interesentus - radioklausītājus pārstāvoša organizācija (biedrība), kas vēlāk varēja, kā nopietna organizācija, piedalīties procesa sakārtošanā.

Brīvprātīgi radio speciālisti 1924. gada sākumā nolēma dibināt šādu profesionālu biedrību. Līdz pavasarim tika izstrādāti statūti un iesniegti reģistrēšanai apgabaltiesā. Pirmā sapulce notika 1924. gada 18. jūnijā un tajā piedalījās 13 profesionāli radio darbinieki un 1 amatieris. izveidoja LRB (Latvijas Radio biedrību). Gada laikā biedrībā iestājās ap 300 biedru.

Tai pašā laikā PTV arī visā tajā saskatīja savas intereses, un izveidoja "naudas pumpīti". Par to, ka kāds klausās radio, ir jāmaksā. Latvijā Izveidoja Radioabonentu sistēmu. Par klausīšanos jāmaksā 2 Ls mēnesī. Šādas sistēmas bija arī citur pasaulē.

Patiesībā sanāca maksāt divas reizes - par klausīšanos - abonenta maksu, un vēl pie katra aparāta pirkšanas, par to legālu piereģistrēšanu (zīmognodoklis 10-40 Ls, atkarībā no aparāta, apstiprināts ar zīmogu, vai marku aparātā).

Dzīvē ir tā, ka katrs mēģina kaut ko ieekonomēt. Radās interesentu grupa, kas bija gatavi paši kaut ko uztaisīt.

PTV strādāja arī progresīvi radiotehniķi, tāpēc viņu 1923. - 1925. gados izveidotajos Radioabonentu noteikumos bija paredzēta īpašu klausītāju grupu – radioeksperimentatori. Par šīs grupas izveidošanu jāpateicas tieši LRB, kas aktīvi piedalās šo noteikumu izstrādāšanā.

Radioeksperimentatori bija domāti cilvēki, kurus interesēja ne tik daudz programmas klausīšanās, kā paša aparāta būve. Radioeksperimentatoriem, pēc īpaša eksāmena nokārtošanas, ļāva būvēt savu – sākumā kristaldetektora, vēlāk arī lampu uztvērēju, un klausīties to. Radioeksperimentatora eksāmenu varēja nokārtot Rīgā, PTV telpās, Radio daļā. Vēlāk to ļāva kārtot arī pie LRB komisijas.

Arī LRB biedriem (kā radioeksperimentatoriem), ja tie klausījās savus būvētos radio, bija PTV jāmaksā Radioabonenta maksa un vēlāk, kad sāka lietot radiolampas - zināma nodeva par katru no tām. Visi to nedarīja. Tos, kas klausījās radiopārraides, nemaksājot abonenta maksu, sauca par radiozaķiem.

1925. gada 1. novembrī "Latvijas Radio" pirmo pārraidi esot klausījušies 331 radioabonents un vairāki desmiti radiozaķu. Radiozaķus ķēra. Sākotnēji – pēc antenām, kas bija nepieciešamas kaut cik jēdzīgam detektoruztvērējam. Tad vēlāk, kad parādījās audioni, pēc signāla, kas bija dzirdams ēterā ap šo uztvērēju. Parādoties superheterodīnu uztvērējiem ķeršana palika sarežģītāka. Literatūrā raksta, ka radiozaķus esot uzrādījuši arī iedzīvotāji. Raksta arī, ka daudz noķerto radiozaķu esot bijuši jaunieši, par kuru nodarbošanos vecāki nemaz neesot zinājuši. Noķerot, pie pirmās reizes esot izteikts brīdinājums un likts kļūt par radioabonentu, pie nākošām reizēm - naudas sods un aparatūras konfiskācija.

Kas nedaudz atturēja no šī hobija, bija tā finansiālais aspekts. Iekārtas un radio detaļas bija dārgas. Tās arī bija deficīts un veikalos nopērkamas nebija. Radiozaķiem konfiscētās iekārtas pārdeva izsolēs un tur tās varēja iegādāties dažreiz pa 1/10 daļu no to tirgus vērtības. Otrs aspekts bija elektrība. Ja detektora uztvērējam barošana nebija nepieciešams, tad sākot lietot radiolampas tas kļuva aktuāls. Elektrība bija jāpērk baterijās, jo tolaik ne visur tā bija pievilkta pa vadiem un paņemama. Tad vēl dažādie sprieguma tīkli – maiņstrāva, līdzstrāva, 110 volti un 220 volti dažādās Latvijas vietās, transformatoru izejmateriālu un vadu deficīts un viss tas kaut ko maksāja ar.

PTV, veidojot Radioabonentu noteikumus, domāja arī par izglītību un radio popularizēšanu caur to. Tā, piemēram, skolu fizikas skolotājiem un, ar līdzīgām tehnoloģijām saistītiem skolotājiem, radioeksperimentatora eksāmenu nevajadzēja kārtot. Arī no radioabonenta maksas viedokļa izveidot skolā radiostaciju (tā tolaik sauca arī radiouztvērēja uzstādīšanu) bija ekonomiski izdevīgi – skolas un mācību iestādes no abonenta maksas bija atbrīvotas.

Tas sekmēja pirmo reālo, un vērā ņemamo, radiokustību Latvijā – radiokustību Latvijas skolās. Tā 1922. gada rudenī, mācību sezonai sākoties, vairākās skolās radās doma uzstādīt uztverošās radiostacijas ar pašgatavotiem aparātiem. Pirmās tādas esot bijušas Olava komercskola Rīgā un Jēkabpils valsts vidusskola. Nākošā gada laikā radiostacija izveidojās Jelgavas 2. valsts vidusskolā un Liepājas valsts tehnikumā un vidusskolā. Skolēniem šī nodarbe patika un daudzi ar entuziasmu ar to nodarbojās. Detaļas radiouztvērējiem gatavoja paši.

Būvējot šādus uztvērējus, un tos klausoties, skolēni izplatīja informāciju par radio tālāk sabiedrībā. Tas vērsās plašumā. 1924. gadā bija jau 12 skolas ar savām radiostacijām. Šajā gadā dibinājās LRB, kas vienu no saviem mērķiem izvirzīja radio popularizēšanu un visādi atbalstīja šo skolu kustību. LRB pirmā radioizstāde arī tika sarīkota Rīgas 1. vidusskolas telpās. Visa radio propaganda tai brīdī atradās LRB un skolu rokās. Valsts (un PTV) tai pieslēdzās tikai 1923. gadā izdodot Radioabonentu likumu, un tad - ar finansiālu mērķi – iekasēt abonenta maksu. PTV gribēja visus radio jautājumus monopolizēt un kontrolēt katras radio detaļas ražošanu un pārdošanu. 1925. gada sākumā PTV iemēģināja radiofona darbību Rīgā no Kuģu ielas Hutha raidītāja, bet 1. novembrī pabeidza un sāka raidīt no Radio ielas pilsētas centrā.

1925. gada Lieldienās, no 16.-17. aprīlim, Olava komercskolā notika 1. Latvijas skolu radio kongress, kurā piedalījās 12 skolu radiostaciju pārstāji no 20 esošajām skolu radiostacijām. Rīcības saskaņošanai nodibināja "Latvijas Skolu Radio Centru" ar trīs nodaļām: organizācijas - propagandas, teorētisko shēmu un laboratorisko mēģinājumu. Centrs tūliņ sāka savu darbību. Pie žurnāla "Laiks" [1] tika nodibināta radio nodaļa un šis žurnāls tika pasludināts par Centra oficiālo izdevumu. Tur tika publicētas shēmas un dažādi apraksti par radio lietām. Tad vēl dažādos pasākumos un svētkos skolēni, Centra organizēti, demonstrēja radiouztvērējus gan Rīgā, gan provincē. Diemžēl Izglītības ministrija neapstiprināja Centra statūtus un arī žurnāls "Laiks", 1925. gada beigās, beidza savu darbību naudas trūkuma dēļ.

1926. gada sākumā bija jau ap 4000 radioabonentu un 50 skolās bija ierīkotas savas radiostacijas. Tauta pamazām apguva radio zināšanas un prasmes ar to apieties. Daudz līdzēja skolēni – antenu ierīkošanā, aparātu uzstādīšanā un skaņošanā. Arī paši skolēni auga, un līdz ar iegūto interesi, radio viņi sāka uzskatīt par ikdienišķu nepieciešamību. Pamazām interese pārgāja un apstājās pie pieklājīga radioaparāta nopirkšanas (vai uzbūvēšanas) un radiofona raidījumu (koncertu) klausīšanās. Viss sākotnējais entuziasms saplaka, jo arī organizatori skolās pamazām pārgāja rutīnas līmenī. Jāpiebilst, ka jaunie Radioabonentu likumi nu ļāva radiostacijas veidot arī pie privātpersonām un skolām tika noņemta šāda privilēģija. Oficiālie PTV dati rāda, ka 1927. gada 1. oktobrī 356 skolās ir bijušas savas radiostacijas. (Informācija ņemta no žurnāla Radio 1928. gada 1. numura).

Dzīve gan rāda, ka nekas nav par velti darīts. Latvijā izveidojās nopietna radiotehniķu paaudze, kas turpmākajos gados Latvijā izveidoja trīs nopietnas radio rūpnīcas – VEF, A. Leibovics un Apsītis & Žukovskis un ap 26 mazākas darbnīcas, izvirzot Latviju par radioficētāko valsti Baltijā un Polijā (60 radioaparāti uz 1000 iedzīvotājiem)..

LRB bija grupiņa biedru, kurus interesēja ne tikai aparatūras būvēšana radio uztveršanai, bet arī privāti veidoti tālāki sakari. Citur pasaulē ar to nodarbojās jau divdesmit gadus. Šī grupiņa, LRB ietvaros, 1926. gada aprīlī izveidoja Īsviļņu pētīšanas sekciju ar 20 biedriem. Tie bija Latvijas pirmie radioamatieri (HAM). Šo tēmu vispilnīgāk izpētījis, un to aprakstījis, ir Juris Trukšāns – YL2CR. Es pievienoju savai mājas lapai viņa pēdējo, vispilnīgāko rakstu (skat satura rādītājā).

Nedaudz papildināšu Jura minētos faktus.

Par raidošu radioamatieru darbību Latvijas radio speciālisti interesējās jau no tā brīža, kad te, miera apstākļos, sāka klausīties ēteru. Ap 1920. gadu pasaulē notika īso viļņu apgūšana. Par sasniegumiem rakstīja ārzemju literatūrā, un profesionāla interese radās arī te. Ar to nedaudz paniekojās radio speciālisti, bet īsti popularitāti tam te nevarēja atrast. Tā bija ļoti specifiska nodarbe – bija jāsaprot radiotehnika un jāzina Morzes kods. Visgatavākie tam bija kuģu radio telegrāfisti un sakaru telegrāfisti. Tādu nebija daudz. Un tobrīd Latvijas likumi aizliedza veidot raidošas stacijas. Kad izveidojās skolu radiostacijas, viens no piedāvātajiem darbības virzieniem bija tieši īso viļņu klausīšanās. Uz to mēģināja ieinteresēt skolniekus. Daži (no Olava komercskolas) klausījās. Kad skolu radiokustības entuziasms sāka saplakt, to mēģināja reanimēt ar piedāvājumu skolēniem turpināt klausīties īsos viļņus. Diemžēl skolēni bija pārāk maz sagatavoti tam, pārraides notika Morzes kodā, un skolēniem nesaprotamas. Tad LRB un arī "Latvijas Radio" organizēja telegrāfistu kursus, ar divejādu domu – apmācīt telegrāfistus Latvijas armijai un arī paplašināt īso viļņu klausītāju loku.

Kā parasti viss sākās ar klausīšanos. Tos vēlāk nosauc par īsviļņu novērotājiem (SWL – Short Wave Listeners). Tam ir nepieciešama pienācīgi sagatavota aparatūra un laiks ar to nodarboties. Pie pilnīga radio aizlieguma, juridiski sakārtota iespēja kaut ko klausīties – jau ir panākums!

Novērotāju kustību Latvijā atbalstīja LRB īsviļņu pētīšanas sekcijā, klausītājiem piešķīra individuālus "izsaukuma signālus", pēc tolaik pasaulē pieņemtās kārtības, un organizēja apstiprinājuma kartīšu - QSL apmaiņas iespējas caur centralizētu biroju. Par to tika ziņots arī ārzemju amatieriem un tā laika Amerikāņu veidotajos Callbook parādās Latvijas QSL biroja adrese. LRB, ar darbam ēterā sagatavotiem novērotājiem cerēja nonākt pie nākošā posma - normālām raidošām privātām radiostacijām Latvijā. Tomēr likumi to neļāva. Centieni mainīt šos likumus palika bez panākumiem.

Atkal, paskatoties, kas tobrīd notiek pasaulē, redzam vienu procesu, kas atstāja milzīgu iespaidu ne tikai Latvijā, bet arī visā pasaulē. Tā ir Pasaules ekonomiskā krīze. Krīze jau nenotika tikai "Melnajā ceturtdienā, 1929. gada 28. oktobrī Ņujorkas Wallsteet bank", bet iesākās agrāk un aptvēra praktiski visu pasaules ekonomiku. Teoriju par to daudz. Raksta, ka lielu "ieguldījumu" tajā ir devusi arī Britu Apvienotā karaliste, mākslīgi paceļot dolāra – mārciņas attiecību 1 GBP -4.86 USD. Pasaules ekonomiskā krīze radīja daudz iepriekš nebijušus procesus un situācijas visās dzīves jomās.

Cieta arī Latvija. 1930. gadā uz pusi samazinājās cena visām Latvijas eksportprecēm. Momentāni pieauga bezdarbs. Lielas problēmas bija ar Lata vērtības mākslīgu noturēšanu. Tika lietotas valsts zelta rezerves, un tikai 1936. gadā to devalvēja par veseliem 38%!

Ko tādos apstākļos var runāt par privātu raidošu radiostaciju attīstību Latvijā! Pasaules ekonomiskā krīze daudzas valstis noveda pie valsts varas maiņas. Lai ieviestu kārtību, demokrātiskajās valstīs, vienā pēc otras, notiek autoritāri, antikonstitucionāli, valsts apvērsumi. Vācija – 1933. gads, Igaunija, Lietuva, Polija, arī Latvija 1934. gada 15. maijs.

Novērojams, ka pēc šiem notikumiem daudzās valstīs radioamatieriem atvērās ēteris arī raidīšanai. Jaunās varas centās nomierināt tautu dodot tai iepriekš nebijušus labumus. Latvijā tāds tika dots 1936. gada 17. martā, kad "Valdības vēstnesī" Nr. 63 tika publicēts "Likums par radioamatierismu". Pašu Likumu veidoja 1935. gadā un jubilejas Radio izstādē Satiksmes ministru nostādīja neērtā situācijā. Tālāk viss notika atbilstoši Likumam – eksāmeni, izsaukuma signāla piešķiršana, atļaujas, darbs ēterā, kontrole.

Latvijas radioamatieru darbību var nosacīti sadalīta trīs posmos:

Pirmais posms. (Novērotāji.) 1926. – 1928. gadi. Pastāv cerības, ka Latvijas amatieriem būs iespēja strādāt ēterā, līdzīgi kā citās valstīs tas jau notiek. Jāgatavo paši amatieri. LRB 1926. gada aprīlī izveido "īso viļņu pētīšanas sekciju", kurā dalībniekiem piešķir novērotāja līmeņa signālus cipars 1, un viens burts. Kopumā tādi ir bijuši piešķirti 27 novērotājiem. LRB noorganizēts QSL birojs. Ēterā no Latvijas strādā tikai viens amatieris – "Latvijas Radio" izmēģinājuma stacija KCZ1. Vai tobrīd raidīja vēl kāds – man informācijas nav. Notiek sarakste LRB - PTV, tiek solīta iespēju sākt raidīt diapazonā zem 5 metri. Visi radioamatieri godīgi novēro ēteru, publicē savus novērojumus žurnālā "Radio", apmainās ar dzirdētajām stacijām ar apstiprinājuma QSL kartiņām, mācās Morzes kodu un cītīgi gatavojās sākt raidīt ēterā. LRB organizē telegrāfistu kursus un gatavo jaunos radistus Latvijas armijai.

Otrais posms.(Darbošanās pagrīdē) No 1929. gada 1. janvāra stājas spēkā ITU kongresā radioamatieriem izdalītās privilēģijas – diapazoni un izsaukuma signāli. LRB sāk piešķirt divu burtu signālus (2KX, 2AV). Amatieriem Latvijā, neskatoties uz ITU rekomendācijām, joprojām raidīt nav ļauts. LRB izdalītie izsaukuma signāli ir tikai novērošanai. Sākās radioamatieru darbības pagrīdes posms. Ēterā strādāt gatavie radioamatieri sāk to darīt nelegāli (unlis). Izmantoti tiek amatieriem izdalītie 80, 40 un 20 metru diapazoni. PTD tas nepatīk un nelegāļus sāk peilēt, ķert un sodīt. Rakstos norādīti sekojoši – 2JL, 2UA, 2BV, 2CF 2JR, 2LL, 2NU, 2UX, ET2UA, YL2AU, YL2BBB, YL2BCL, YL2BT, YL2BV, YL2CC, YL2CF, YL2FR, YL2JP, YL2KA, YL2RA, YL2RI, YL2RU, YL2UA, YL2UX, YL2WA, YL6KR, YLQ1B. LRB distancējās un teicās tādus signālus tā izsniegusi neesot. Citādi tas bija ar Teodoru Lapiņu (2a). Viņu tiesāja paraugprāvā uz daļēji pierādītu pierādījumu pamata. Pie viņa kratīšanā atrada telegrāfa atslēgu un sakarus apstiprinošas QSL kartītes. Sods bija tam laikam ļoti bargs – 200.- Ls.

Trešais posms (Raidam oficiāli!). 1936. gada 17. marts. Latvijā publicē likumu, kurā ir noteikta kārtība, kādā drīkst darbināt raidošas radiostacijas. Stacijām ir 3 kategorijas (šķiras) un tās novērtē eksaminācijas komisija. LRB arī šoreiz atbild par izsaukuma signāla piešķiršanu, eksāmenu kārtošanu un dokumentu pārbaudi. PTD ir iekārtota kontrolstacija ar diviem uztvērējiem un diennakts ētera kontroli. 1936 gada 9. novembrī notika pirmā pārbaude un to iztur 7 pirmie Latvijas radioamatieri, YL2AV, YL2BQ, YL2KX, YL2BB, YL2CD, YL2CG, YL2CM. Vēlākos gados radioamatieru pulciņam pievienojās vēl: YL2AA, YL2AB, YL2AC, YL2AD, YL2AG, YL2BZ, YL2DTA, YL2FP, un 4 novērotāji YLRS-1, YLRS-2, YLRS-3, YLRS-4. Tie arī bija Latvijas pirmie radioamatieri (HAM). Uzvārdus un detalizētāku sarakstu sastādījis Juris Trukšāns un Juris Brencis, skat nodaļu "LRB - Juris Trukšāns, YL2CR".

Sakarā ar Latvijas republikas okupāciju 1940. gadā, privātās radiostacijas tiek likvidētas, radioapraide tiek reorganizēta un drīzi vien pastāvošā vara iedzīvotājiem liek nodot visas radioiekārtas.

Dati iegūti no žurnālu "Laiks" 1924. – 1925. gadu, "Radio" 1926. – 1930. gadu, "Radioamatieris" 1929. – 1932. gadu un "Radioabonents" 1930. - 1939. gadu numuriem.

Līdzīgi, kā citur pasaulē, reizē ar radiofona darba sākšanos, Latvijā sāka izdot drukātu radio programmu. Tādas bija vairākas: Rīgas Radiofona programma (1925.-1934.), Latvijas Radiofons (1934.-1936.), Hallo Latvija (1936.-1940.), Latvijas Vilnis (1940). Izdevumi saturēja radio programmu nākošajai nedēļai, un papildus kaut kādu informāciju. Tur tika publicēti dzejoļi, dažādi informatīvi-izklaidējoši apraksti un reizi, pa reizei, kāds padoms radio abonentiem radio lietās.

Izdeva arī žurnālus kas bija veltīti tieši radio lietām. Tādi secīgi bija trīs – "Radio", "Radio Amatieris" un "Radio abonents". Katrs no viņiem nedaudz atšķīrās savā tematikā, bet kopumā tie visi bija veltīti radio jautājumiem (skat. nodaļu LRB - Juris Trukšāns, YL2CR).

Pirms radio žurnāliem tautu ar radio lietām sāka iepazīstināt žurnāls "Laiks" [1]. Tajā, sākot ar 1924. gada 24. septembri, R. Drillis organizēja nodaļu "Radioamatieris". Kopā iznāca 11 žurnāli ar šādu nodaļu, bet diemžēl, 1925. gada decembrī, viņš darbību pārtrauca. Tieši šis žurnāls bija tas, kas informēja radioamatierus periodā, kad notika radiofona pārbaudes raidījumi no Kuģu ielas PTV raidstacijas, kā arī ievadīja klausīšanos 1. novembrī, 1925. gadā, kad atklāja Rīgas radiofonu.

Latvijas populārākais žurnāls "Atpūta" [2] 1929./1930. gados publicēja inženiera J. Asara 24 populārus rakstus par radio lietām plašai publikai.

Izdeva arī grāmatas un rokasgrāmatas par radio tēmu – gan iesācējiem, gan mācību literatūru mācību iestādēm. Divas no tām bija īpaši nozīmīgas:

"Rokasgrāmata Radio amatieriem un abonentiem", izdota 1929. gada martā. Visaptveroša rokasgrāmata, kas sniedz atbildes uz 213 jautājumiem par radio lietām, detalizēti konstrukciju apraksti radio būvē, detektoru, audiona un superheterodīna shēmās, daudz informatīvu datu, Radio likums, un radio literatūras analīze. Izdevniecība "Atbalss", sastādījis – autoru kolektīvs.

"Padomi un atbildes radio jautājumos", autors T. Lapiņš, izdota Jelgavā, 1936. gadā. Grāmatai 3 daļas: 1. Jautājumi un atbildes uz 316 radio lietu jautājumiem. 2. Traucējumi uztverošajā iekārtā un to novēršana. Izskatīti 212 gadījumi. 3. Radio terminoloģija. Alfabētiskā secībā izskaidroti dažādi radio termini.

Radio literatūra tika izdota arī vairākās grāmatu sērijās, tādās kā "Radio draugu bibliotēka", "Jaunais tehniķis", kā arī, kā tulkotās grāmatās, no citām valodām.

Jāatzīmē arī tas, ka jaunums tobrīd bija ne tikai radio, bet arī elektrība. Tāpēc bieži vien šīs lietas publicēja kopā, kā gadījumos ar akumulatoriem un to apkopi.

Latvijas universitātē, Mehānikas fakultātē, Telekomunikāciju katedrā (vecākais docents, vēlāk dekāns J. Asars) no 1925. gada sāka vājstrāvu iekārtu inženieru sagatavošanu. Līdz 1940. gadam tika apmācīti ap 80 jaunu inženieru. Vēlāk, 1934. gada rudenī, tika atvērta VEF amatu skola, kurā arī sagatavoja radio speciālistus.

Tas kopumā ievērojami paaugstināja radio specialistu apjomu Latvijā. Līdz ar to Latvija kļūst par Baltijas valstu un Polijas vadošo radio ražotāju

Sakarā ar Latvijas republikas okupāciju 1940. gadā, privātās radiostacijas (uztvērēji) tiek likvidēti, radioapraide tiek reorganizēta un drīzi vien pastāvošā vara iedzīvotājiem liek nodot arī visus radiouztvērējus.

Pirmskara radiokustība Latvijā beidzās.

Pats Radio Latvijas republikā palika, kā nepabeigts projekts. Kāpēc tā? Ja salīdzina mēdiju apjomus tobrīd, tad 1934. gadā bija 53 920 radioabonentu, bet 1939. gadā – 140 099. Redzams, ka abonentu skaits aug un tuvojas populārākās avīzes – "Jaunākās ziņas" tirāžai. Prognozēja, ka ap 1943.-1945. gadiem, tādā veidā, tas kļūs par valsts galveno mēdiju. Katrā mājā būs Radio! Plānoja valsts atbalsta programmas un cenu samazinājumu radioaparātiem. Valsts attīstība diemžēl tika pārtraukta.

[1]. Zinātniski populārais žurnāls "Laiks" iznāca no 1924. gada 1. jūlija līdz 1925. gada 1. novembrim. Kopā iznāca 19 numuri, no kuriem 3 bija apvienotie. Žurnāls bija domāts jaunatnei un tajā populārā veidā tika skaidrotas dažādas zinātnes un tehnikas praktiskas nozares. Bija nodaļa "Radioamatieris", nodaļa "Fotoamatieris", atsevišķi raksti kā uzbūvēt vēja ģeneratoru, ledus jahtu, dažādus peldlīdzekļus u.c. Daudz izglītojošu un informatīvu materiālu no visas pasaules. Raksti žurnālā bija abās drukās – jaunajā ortogrāfijā (Latīņu burtiem) un vecajā (Gotu burtiem), ar zīmējumiem un fotogrāfijām.

No 1924. gada 20. septembra žurnālā sāk drukāt nodaļu "Radioamatieris". Zemāk šo nodaļu konspekts:

Laiks Nr.6, 20. Septembris, 1924. Kas ir radio? Autors R. Drillis. Viesos pie radiotelegrāfistiem Rīgā. Apmeklēti – aerodroms, raidošā stacija, meteoroloģiskā stacija un uztverošā stacija.

Laiks Nr.7, 05. Oktobris, 1924. Peilējat Liepāju (stāsts par kuģu navigāciju ar radio palīdzību). Mūsu jaunā skola. (apraksts par Jēkabpils Valsts vidusskolu).

Laiks Nr.8, 20. Oktobris, 1924. Kas ir Radio, turpinājums. Kā pagatavot antenas izolatorus (no stikla pudelēm). Raidošās stacijas. (Virtuāla ekskursija uz Konigsvusterhauzenas – Berlīnes raidstaciju, ko varot dzirdēt arī Latvijā. Tur darbojas trīs Siemens – Halske raidītāji, 2 kW un 2x 500 W). Vienkāršs vienas lampas pastiprinātājs detektora uztvērējam.

Laiks Nr.9, 05. Novembris, 1924. Nāk Radiodrudzis! (Kur tas nonāk, tur visi saslimstot😊 R Drillis rakstā informē, ka februārī (1925. gadā) sāks darboties Rīgas radiofona stacija (domātas testa pārraides no Kuģu ielas Hutha raidītāja), kas sagaidāms radiofona programmā, kas un kā drīkstēs ierīkot uztverošās stacijas, ko nozīmē abonentu un ko eksperimentālās stacijas, PTVGD uztvērēji, organizācijas radio jautājumos). PTV detektoruztvērēja apraksts. Kā pagatavot sīceni (Te domāts audio ģenerators, lai mācītos raidīt telegrāfa signālus Morzes kodā. Uz tukšas diegu spolītes uztin 150 - 200 tinumus ar 0.5 mm vadu, izolē, tad 5000 tinumus ar 0.1 mm vadu. Diegu spolītei vidū ievieto dzelzs serdi un ķēdi ar mazāk tinumiem saslēdz ar pārtraucēju, kā elektrisko zvanu, kas tiek barots no 2 plakanajām baterijām - 9 Volti. Pie 5000 tinumiem pieslēdz austiņas (augstomīgas). Ar telegrāfa atslēgu komutē bateriju ķēdi. Rakstā skaidro, kā pašam izgatavot arī telefona kapsulu un telegrāfa atslēgu. Paskaidro, kā noskaņot un novēl sekmes telegrāfa apgūšanā. Tad vēl ir uzzīmēta Jēkabpils Valsts vidusskolas audiona uztvērēja shēma. Ar to ir uztverta Berlīne un Parīze. Antena 60 metri, 2 paralēli vadi.

Laiks Nr.10/11, Decembris, 1924. Turpmākie raksti vecajā ortogrāfijā, laikam auditorijas paplašināšanai. PTV kristaldetektora uztvērēja shēma ar detalizētu izskaidrojumu. Kā jaunums tiek izskaidrots inženiera Losjeva no Nižnij Novgorodas cinka-tērauda detektors, kuram pielietota 20 voltu liela, regulējama, priekšsprieguma ķēde (BIAS). Labi strādājoša 2 lampu audiona shēma ar būvēšanas instrukcijām. Virtuāla ekskursija uz Eifeļa torņa raidošo staciju. Uzmanību piesaista molekulārais gaisa pumpis, kas nodrošina nepārtrauktu vakuumu raidītāja jaudas lampām.

Laiks Nr.12, Janvāris, 1925. Raksts "Februārim nākot" – visus mudina gatavoties klausīties Rīgas Radio eksperimentālās pārraides. Rakstā "Par periodu transformāciju" skaidro maiņstrāvas fiziku un sprieguma transformatora principus. "Akumulatora pildīšana ar maiņstrāvas palīdzību" (Tiek izveidota ķēde no akumulatora, maiņ-rezistora un "taisngrieža". Taisngriezis tiek izveidots burciņā, kurā ielej koncentrētu nātrija fosfāta (Na2HPo4) vai nātrija bikarbonāta ((NH3)2(CO2)2*H2O) šķīdumu un iemērc alumīnija un dzelzs, vai svina elektrodus. To ir vairāki un tie tiek slēgti paralēli kopā. Dzelzs elektrodu slēdz pie akumulatora mīnusa spailes. Strāva ķēdē ar maiņrezistoru jāieregulē ap 150 mA, un to nosaka ar temperatūru burciņā – ap 60 grādi. Tiek piedāvāta arī shēma, kur tādas burciņas saslēdz maiņstrāvas tiltiņā. Tiek brīdināts par kaitīgajiem izgarojumiem no burciņas.

Laiks Nr.13, Februāris, 1925. Periodu transformācija (turpinājums). Vienlampiņas uztvērējs (audions ar orģinālu spoļu novietojumu. Solīts, kā ļoti jutīgs tāluztveršanai īsos viļņos). Radiotehnika un skolas. Iztirzāts amerikāņu piedāvājums skolām, līdz pat tālmācībai caur radio un valodu kursiem.

Laiks Nr.14, Marts, 1925. Radio atskats. Radio vēsture, Hercs, Markoni, Poulsens, zemes vilnis. Latvijas radiohronika. Tiek kritizēta Latvijas tūļība tā ieviešanā un tā monopolizēšana. Tiek ironizēts par pirmajām tā eksperimentālajām pārraidēm (no Kuģu ielas) – "Hallo, hallo, Rīga radio mēģina, halo, halo …" Pēc neilga laika atskan flegmātiskais – "Rīga radio laika trūkuma dēļ beidz". Tas ne vairāk par 15 minūtēm. Kas tas par mēģinājumu, kuru spiests veikt noguris un darbiem apkrauts telegrāfists. Piedāvā sākt veidot kaut kādu programmu un pieaicināt diktorus (māksliniekus, speciālistus). Slavē Radiobiedrību, kas darbojas klātienē un aktīvi, trešdienās noturot sapulces savās telpās. 11. februārī, pēc J. Asara priekšlikuma tiek iztirzāts Vācijas radio likums, notiek dzīvas debates, liek priekšā uz šī likuma bāzes izstrādāt Latvijas Radio likumu un tiek izveidota komisija uzmetuma veidošanai. 18. februārī komisija atrāda jaunā likuma uzmetumu, to izdebatē un iesniedz valdei caurskatīšanai un iesniegšanai Satiksmes ministrijā. 17. februārī pēc žurnāla Laiks redakcijas ierosinājuma tiek sasaukta Latviešu izglītības biedrības lielāko kulturālo biedrību apspriede par radiofona programmas jautājumiem. Vienojas par kopēju darbību programmu veidošanā..

Laiks Nr.15, Aprīlis, 1925. Pirmais Latvijas skolu radio kongress. 16. un 17. aprīlis. Izveidoja Skolu Radio centru. Galvenais oficiozs – žurnāls "Laiks". Latvijas Radiobiedrība. 29. martā notika gada kopsapulce. J. Asars atskaitās, ko darījuši. Ierosina biedrus turpmāk sadalīt 2 grupās – aktīvos un pasīvos. Par aktīvajiem tiks uzskatīti tie, kas turpmākos 3 gadus būs nodarbojušies ar radiotelegrāfiju, Pārskaitīānu no pasīvajiem uz aktīvajiem biedriem veic valde pēc pretendenta ierosinājuma. Ievieš vēl trešo kategoriju – interesenti (g.k. jaunāki par 18 gadiem). Diskutē par biedrības nodaļu atvēršanu ārpus Rīgas. Ziņo, ka LRB uzaicināta piedalīties starptautiskā radioamatieru kongresā Parīzē. Nolemj aizsūtīt apsveikumu. Nolemj nosūtīt savu pārstāvi arī uz Latvijas skolu radio kongresu (16. – 17. aprīlī). Ir nodoms sadarboties ar žurnālu "Laiks". Olava komercskolas radiostacija. Izveidota 1922. gada pavasarī, sakarā ar Rīgā sarīkoto Skolu izstādi. Tajā, Olava komercskola dabas zinātņu sekcijā piedalījās ar pašgatavotu Markoni tipa uztvērēju un raidošo staciju. Pa vasaru tika uzstādīta cilindriska 15 metrus gara antena, sastāvoša no 3 vara stieplēm. Ar detektoruztvērēju izdevās saklausīt tikai Rīgas radiotelegrāfa uztvērēju. 1923. gadā antenu pārveidoja par divām T tipa antenām ar kopējo garumu 40 m un uzlaboja detektoruztvērēju. 1924. gadā ievērojami uzlaboja aparatūru un staciju pārcēla 4. stāvā. Iegādājās jaunu detektoruztvērēju, radiolampiņas, akumulatorus, anodbaterijas un kondensatorus. Izveidoja stacijas komandu (brīvprātīgu personālu, skolēnu pulciņš "Stars"). Vasarā atkal pārveidoja antenu – 100 metrus garu un uzbūvēja audionu ar vienu ZF pastiprināšanas kaskādi. Dzirdēt varēja visu Eiropu un par Kairu. Uztvēra precīza laika signālus no Parīzes Eifeļa (FL) un Rauenes (POZ). Katru dienu pulksteņos 11.59 – 12.00, koriģējot pēc stacijas pīkstiena, no radiostacijas skolotāju istabā tika ieslēgta sirēna 😊. 1925. gadā stacijā atkal tiek pārveidots uztvērējs. Iegādājas amerikāņu Miniwatt lampiņas un citas jaunas iekārtas darbi turpinās. Cer, ka citas skolas sekos piemēram. Vienlampiņas aparāta būve. Vienkāršs audions uz 1 triodi. Detalizēts konstrukcijas un izgatavošanas apraksts. Browning-Drake uztvērējs. Galvenais akcents te veltīts selektīvam augstfrekvences kontūram šāda uztvērēja ieejā, un augstfrekvences signāla pastiprināšanai. Aprakst konceptuāls, no Amerikāņu žurnāla. Orģināls skaļrunis. Koncepcija, kad divus skaļruņus noliek kastē vienu pretim otram, un izveido gliemežveida tuneli skaņas izejai. (Skandu pirmsākumi.)

Laiks Nr.16/17, Maijs/Jūnijs, 1925. Pirmais Latvijas Skolu Radio kongress. Sīki stāstīts par kongresa gaitu, risinātajiem jautājumiem, referātiem, ekskursiju uz Rīgas radio II raidītāju. Dibināja un nolēma, ka tālākās aktivitātes tiek nodotas Latvijas skolu Radio centram. Latvijas Radiobiedrība. Radiozaķu jautājums – esošā likumdošana tikai pastiprinot to vairošanos. Vaino PTV Zaķkopībā. Uztraucās par kūtrumu programmas veidošanā. Browning-Drake uztvērējs. Publicēta shēma uz 4 radiolampām un detaļu izvietojums. Izskatās sakarīga audiona konstrukcija. Radiofona abonēšanas takse un vispārējie lietošanas noteikumi. Kā Jānītis ierīkoja sev radiostaciju? Sakarīgs apraksts detektoruztvērēja un audiona uztvērēja izveidošanai un uzstādīšanai. Antenas un zemējuma ierīkošana.

Laiks Nr.18/19, Novembris/Decembris, 1925. (Dažādu iemeslu dēļ, pēdējais numurs). Apsveikums Rīgas radiofonam, sakarā ar darba uzsākšanu. Visām Latvijas skolu raidstacijām un skolām – lūdz reģistrēties. Radio atskats. Pārdomas, vēsture. Vienlampiņas uztvērējs ar atgriezenisko saiti. Publicēta shēma un konstrukcija. Galvenais uzsvars uz spolēm. Konstrukcija ekonomiska un simpātiska – divi induktīvi saistīti variometri. Kristaldetektori un viņu īpašības. Analizēti un aprakstīti 19 dažādi kristāli un kā no tiem veido detektorus. Radio kā medernais satiksmes līdzeklis. 30 gadi no radio atklāšanas. Vēsturisks atskats. Radiotehnikā pieņemtie apzīmējumi. Tabula ar zīmējumiem un skaidrojumiem par visām tā laika radiodetaļām. Jānītis pie radiodraugiem. Turpinājums iepriekšējā numura rakstam. Radiolampa, Skaņas pastiprinātājs, skaļrunis. Negaidīts jaunums šai rakstā – detektora kristālu var nopirkt Aptiekā! Ir arī aprakstīta metode, kā to izgatavot mēģenē sakausējot svina skaidiņas ar sēru. Raksti veidoti tā, ka tiem būtu paredzami turpinājumi. Diemžēl ar šo numuru tie arī beidzās.

[2] Ilustrētais nedēļas žurnāls "Atpūta", tobrīd vispopulārākais žurnāls, ar - 30 000 un vairāk eksemplāri/metienā lielu tirāžu. 1929. - 1931. gadā Inženieris J. Asars tur publicē 24 populārzinātnisku izglītojošu rakstu sēriju par radio. Iespiests vecajā ortogrāfijā, jo tobrīd tāds bija žurnāla formāts. Raksti bija vienas žurnāla lapas puses apjomā, ar zīmējumiem un fotogrāfijām. Zemāk saraksts – kādi raksti kuros žurnālos publicēti:

Atpūta 233, 19.04.1929. 0. raksts. Mūsu radionodaļu atklājot. Kā Radio iegūt.

Atpūta 234, 01.05.1929. 1. raksts. Kāds radioaparāts man vajadzīgs?

Atpūta 235, 03.05.1929. 2. raksts. Kristāls vai lampiņa?

Atpūta 236, 10.05.1929. 3. raksts. Kā iebūvēt radioantenu?

Atpūta 237, 17.05.1929. 4. raksts. Radioantenas uz laukiem un mazpilsētās

Atpūta 238, 24.05.1929. 5. raksts. Kā ierīkot zemi radioaparātiem?

Atpūta 239, 31.05.1929. 6. raksts. Radioaparāts ar kristālu

Atpūta 240, 07.06.1929. 7. raksts. Radioaparāts ar maiņkondensatoru

Atpūta 241, 14.06.1929. 8. raksts. Pašbūvējams radioaparāts ar variometru

Atpūta 244, 05.07.1929. 9. raksts. Zibens un zibens novedēji

Atpūta 245, 12.07.1929. 10. raksts. Kā būvēt zibensnovedējus?

Atpūta 246, 19.07.1929. 11. raksts. Vai antenas padara ēkas nedrošas pret zibeni?

Atpūta 248, 02.08.1929. 12. raksts. Radiolampiņas

Atpūta 249, 09.08.1929. 13. raksts. Kas jāzina radioamatieriem par procesiem radiolampā?

Atpūta 251, 23.08.1929. 14. raksts. Kas lampiņu lietotājiem jāzina par lampiņu līknēm?

Atpūta 257, 04.10.1929. 15. raksts. Kā pastiprināt skaļumu radioaparātā?

Atpūta 259, 18.10.1929. 16. raksts. Klausieties radio stereofoniski

Atpūta 261, 01.11.1929. 17. raksts. Telefons un skaļrunis

Atpūta 266, 06.12.1929. 18. raksts. Radioaparātu baterijas un kā tās lietot?

Atpūta 272, 17.01.1930. 19. raksts. Kā radioklausītājiem jārīkojas ar akumulatoriem?

Atpūta 276, 14.02.1930. 20. raksts. Par radioaparātu labumu

Atpūta 281, 20.03.1930. 21. raksts. Radioaparāti pie elektriskā tīkla

Atpūta 312, 24.10.1930. 22. raksts. Radio uz moderniem gaisa kuģiem

Atpūta 323, 09.01.1931. 23. raksts. No kurienes rodas radiotraucēkļi?

Paldies par komentāriem, precizējumiem un aizrādījumiem. Materiāls tiek precizēts, un papildināts. Caurskatāmās informācijas ir ļoti daudz.

Pēdējais precizējums 2024. gada 25. februārī.