Radio paši pirmsākumi

Radio paši pirmsākumi

Kā tad bija ar to Radio – viņu izgudroja, vai atklāja?

Nu protams – atklāja! Laikā, kad tas notika, vispār daudz ko atklāja. Bieži gan ne uzreiz saprata, kas kur ir derīgs.

Gadu simtiem svarīga bija informācijas nodošana kaut kādā - lielākā attālumā. Senatnē lietoja ugunskurus, lāpas (dūmi, gaisma - vizuāla pārraide), taures, bungas, svilpieni (audio pārraide), vēlāk to visu sistematizēja un konkretizēja – gaismas bākas, semafori. Radās krasta bāku sistēma, semaforu telegrāfs – jau konkrētas iekārtas ziņojumu (telegrammu pārraidei). Kad apguva elektrību - izveidoja elektrisku telegrāfu, tad nonāca pie tā ierobežojumiem – atkarību no vadu līnijām. Gribējās tādu ērtu lietu pielietot saziņai ar kuģiem jūrās un attālākās vietās uz zemes. Tālākie meklējumi telegrāfa uzlabošanai bija ziņojumu pārraide bez vadiem. Tas bija viens no praktiskajiem iemesliem radio principu izveidošanai.

Nosaukums Radio radās 19. gadsimta vidū, un tika izveidots no latīņu vārda "radiare" – izstarot. Agrāk staroja gaismu, siltumu, vēl kaut ko. Kad atklāja elektromagnētiskos (radio) viļņus, angļu zinātnieks V. Kruks (William Joseph Crookes) piedāvāja šo starojumu nosaukt par radio starojumu. Šobrīd Latvijā zem termina "radio" saprot divas lietas – visu apraides procesu, ietverot studijas, raidītājus, antenas, diktorus u.c., vai arī radioaparātus, ar ko to visu uztvert un klausīties. Ir arī vairākas oficiālas radio terminu definīcijas. Kā vienu no tādām varētu minēt 1973. gada ITU definīciju:

Radio - kopējais termins lietām un procesiem, ja to darbībā tiek izmantoti radioviļņi,

Radioviļņi – elektromagnētiskie viļņi, kuru frekvence ir zemāka par 3000 Giga herci, un kuri izplatās vidē bez mākslīga viļņu vada palīdzības,

Radiosakari – elektrosakari, kuri tiek veikti ar radioviļņu palīdzību.

Bet par visu secīgi. Sākumā jau nemaz nesaprata, ko tad īsti vajadzētu. Ideju bija daudz. Atklāšanas procesā, spiritisma ietekmē, bija pat mēģinājumi informāciju nodot tieši no cilvēka uz cilvēku (V. Kruks, ~ 1892. gads, cilvēks kā elektromagnētisko viļņu ģenerators un uztvērējs). Rezultātā tomēr produktīvāk tas iznāca - caur ausīm 😊

Ar Radio ir tā – atklāja visādus jaunumus fizikā, ķīmijā, tehnoloģijās, un tad to visu salika kopā. Palīdzēja arī daži zinātnieki - teorētiķi, piemēram Maikls Faradejs (Maikl Faraday), Džeims Maksvels (James ClerkMaxwell), Karls Brauns (Karl Ferdinand Braun) un Viljams Kruks (William Joseph Crookes), kas visu to ielika teorētiskos rāmjos. Laikmets, kad tas notika, tiek raksturots kā industriālā revolūcija, ja precīzāk - pāreja no pirmās uz otro industriālo revolūciju, kad no veiktajiem atklājumiem sāka veidot tehnoloģijas. Radio bija viena no tām.

Lai izstāstītu, kā tika atklāti visi tie procesi, kas saistīti ar radio darbību, un tā praktisko pielietojumu, būtu jāpārstāsta puse no fizikas un ķīmijas kursiem, un vēl – par komunikācijas veidiem.

Lai cilvēkiem noorganizētu to, ko šobrīd sauc par Radio, bija vajadzīgas trīs galvenās lietas: Raidītājs ar antenu, uztvērējs ar antenu un elektrība. Raidītājs izveido modulētus radio (elektromagnētiskos) viļņus, antena tos izstaro ēterā, uztvērējs tos, caur savu antenu uztver, demodulē un padara par dzirdamu skaņu. Lai tas viss notiktu ir vajadzīga elektrība, kas visu to baro (nodrošina komponenšu darbību). Īsumā viss. Modulācija un demodulācija ir procesi, kad noraidāmo informāciju pārveido elektriskos signālos un otrādi. Un tas viss notiek praktiski vienā un tai pašā laikā.

Neliela piezīme par terminu ēters, no sarunas ar Latviešu valodas terminu komisiju (aptuveni 1998. gadā) un nedaudz papildināts:

Ir divi dažādi jēdzieni "ēteris" un "ēters", abi aizgūti no grieķu valodas vārda "aither". Tiem ir dažādas nozīmes. "Ēteris" ir ķīmiska viela, skābekli saturošs organisks savienojums, kas satur ētera grupu — skābekļa atomu, kas ir savienots ar divām alkilgrupām. Populārākie ēteri ir dietilēteris (etoksietāns, CH3CH2−O−CH2CH3), Tetrahidrofurāns (THF, C4H8O) un Etilēnoksīds (etilēna oksīds, oksirāns, epoksietāns, C2H4O).

Savukārt "ēters" apzīmē ko citu, šobrīd – pieņemtu telpu, vidi, kurā tiek pārraidīti radioviļņi.

Vēsturiski Ēteram ir bijušas vairākas nozīmes. Pēc sengrieķu filozofu uzskatiem ēters ir gaisa augšējais, mirdzošais slānis; viens no sākotnējiem materiālajiem elementiem. Alķīmijas laikmetā, kvintesencē - ēters, zeme, gaiss, ūdens un uguns, ēters apzīmēja pirmatnējo spēku tas, kas radīja visu, un tas, kāpēc viss turas līdzsvarā (praktiski Dievu). 19. gadsimtā, kad fizikā sāka dominēt mehāniskais pasaules priekšstats, bija jānodefinē vide, kurā izplatītās elektromagnētiskajie viļņi. Uzskatīja ka tukšumā (vakumā) tie izplatīties nevar. Tad definēja hipotētisku vidi, kas aizpilda visu pasaules (kosmosa) telpu un brīvo telpu starp ķermeņiem, tajā skaitā starp atomiem un molekulām, un nosauca to par ēteru. 20. gadsimta zinātnieki šo definīciju noraidīja. Vēl ar ēteru dažkārt apzīmē raidlaiku.

Kā šos vārdus loka latviešu valodā, lai korekti ievērotu izsakāmo nozīmi:

Bet to mēs zinām tagad…

Kā tad tas bija:

Pirmo atklāja elektrību. Tās bija dažādas – statiskā, līdzstrāva, maiņstrāva (un kā paveids, vairāk - fāžu maiņstrāva). Dabā elektrība bija sastopama vismaz divos veidos – elektriskās izlādes atmosfērā – zibens veidā un berzes rezultātā uzlādētos priekšmetos.

1706. gads – Angļu zinātnieks Franciss Haugsbee (Francis Hauksbee the Elder) izveido pirmo statiskās elektrības ģeneratoru mērķtiecīgai statiskās elektrības iegūšanai. Haugsbee izmantoja agrāk – 1663. gadā Otto fon Herike (Otto von Guericke) eksperimentos atklāto sēra lodi. Vēlāk viņš to aizvietoja ar stikla lodi.

1729. gads – Angļu ķīmiķis Stefans Grejs (Stefan Grey) atklāja elektrovadītspēju. Nodemonstrēja to ar 230 metrus garu mitru auklu, Paralēli bija novietota sausa zīda aukla, kas neko nevadīja. Grejs pirmais vielas sadalīja vadītājos un izolatoros.

1733. gads – Francūzis Šarls Djufe (Charles -Francois Du Fay) izveidoja pirmo elektrisko īpašību teoriju. Atklāja un ieviesa divas statiskās elektrības īpašības – savstarpējo pievilkšanos un atgrūšanos.

1745. gads – Holandiešu fiziķis Pīters van Mušenbroeks (Peter van Musschenbroek) Leidenes universitātē izveido pirmo kondensatoru – Leidenes trauku, kas kādu laiku varēja uzglabāt statisko elektrisko lādiņu. Vēlāk vairāki zinātnieki (Dins fon Kleists, Villiams Watsons un Džons Beviss) šo trauku uzlaboja.

1748. gads – Amerikāņu zinātnieks, valsts darbinieks, arī ASV neatkarības deklarācijas un ASV Konstitūcijas viens no autoriem – Benžamins Franklins (Franklin) viens no pirmajiem sāka pētīt atmosfēras izlādes, zibeni un praktiski pirmais sāka pilsētā ierīkot zibensnovedējus, kā aizsardzības līdzekli pret iespējamajiem zibens nodarījumiem (Filadelfijā, biju, redzēju muzejā un uz ielas, personīgi). Tad - 1752. gadā, Franklins gaisa pūķi ielidināja negaisa mākonī un novēroja, ka pa samirkušo auklu uz zemi sāk plūst elektrība.

1770. gadā – Anglis Džons Kasbertons Amsterdamā izveidoja pirmo statiskās elektrības bateriju no 135 Leidenes traukiem.

1784. gadā – Francūzis Šarls de Kulons (Charles Augustin de Coulomb) uzkonstruēja pulksteņveida svarus magnētiskā un elektriskā pievilkšanās spēka mērīšanai. Noformulēja Kulona likumu elektrisko lādiņu mijiedarbībai.

1791. gadā – Itāļu ārsts – anatoms un fiziologs, Luidži Galvani (Luigi Galvani) eksperimentējot ar vardēm nodefinēja dzīvnieku elektrību, kuru vēlāk pārdefinēja par Galvanisko elektrību. Atklāja elektrības polaritāti, ko vēlāk A. Volta pielietoja savā baterijā.

1800. gads – Itāļu fiziķis un fiziologs Alesandro Volta (Alessandro Giuseppe Antonio Volta), uzskatāms par vienu no elektrības pamatlicējiem. Atklāja saistību starp statisko elektrību, kapacitāti un spriegumu. Atklāja dažādu metālu aktivitātes rindu, un uz tās pamata izveidoja pirmo elektroķīmisko strāvas avotu – Volta bateriju (Volta stabu). Pirmā baterija bija – cinka (-) un vara (+) elektrodi atšķaidītā sālsskābē. Volta stabs ilgus gadus bija galvenais sprieguma avots, ko citi pētnieki izmantoja savos siltuma, gaismas, elektrības un magnētisma pētījumos.

1820. gads – Dāņu fiziķis/farmacēts Hans Kristians Ersteds (Hans Christian Oersted) Kopenhāhenā, precīzāk viņa studenti atklāja, ka vads, pa kuru plūst strāva, liek nobīdīties kompasa magnētiskajai adatiņai. Viņš pirmo reizi nodefinēja elektromagnētismu. Šis atklājums, kārtējo reizi, izsauca daudzu zinātnieku interesi un virkni jaunu atklājumu.

1820. gads – Franču fiziķis Anrē Ampērs (Ampere) nodefinē terminu elektrodinamika, ieviesa atšķirību starp elektrisko spriegumu un strāvu, noformulēja strāvas mijiedarbību (Ampēra likums) un definēja, ka elektrība un magnētisms ir kopīgi un saistīti dabas procesi.

1820. gads – Franču izgudrotājs De La Rue (de LA Rue) – izveidoja kvēlspuldzi ar platīna kvēldiegu, stikla kolbā, kurā bija izsūknēts gaiss.

1825. gadā – Angļu inženieris - elektriķis Viljams Sturgeons (William Sturgeon) izveidoja pirmo elektromagnētu, kas svēra 200 gramus, bet varēja noturēt 4 kg svaru, barots tikai ar vienu elektrisko bateriju. Vēl izveidoja līdzstrāvas elektromotoru un tā kolektoru, kā arī Galvanometru ar kustīgu spolīti.

1827. gads – Vācu fiziķis Georgs Oms (Georg Simon Ohm) izveidoja elektriskās ķēdes likumu, kas pazīstams kā Oma likums.

1830. gads – Amerikāņu fiziķis Džozefs Henri (Joseph Henry) intensīvi eksperimentē ar elektromagnētiem un rezultātus 1831.- 1832. gados demonstrē savās lekcijās. Konsultējoties par praktiskajiem pielietojumiem ar sabiedrību, tai skaitā arī ar Semjuelu Morze, tieši Henri praktiski izveidoja pirmo elektromagnētisko telegrāfu un ieteica padomus tā lietošanā.

1831. gads – Angļu fiziķis un ķīmiķis Maikls Faradejs (Maikl Faraday) uzskatāms par elektromagnētiskā lauka pamatlicēju. Atklāja elektromagnētisko indukciju, gaismas polarizāciju magnētiskajā laukā, elektrolīzes likumu, magnētiskās līnijas un vēl daudz ko noderīgu. Pēc 20 gadiem Džeimss Maksvells, klasiskās elektrodinamikas un elektromagnētiskā lauka teoriju izveidotājs, pieticīgi minēja, ka viņš jau tikai ir sasistematizējis un ieviesis kārtību Faradeja atklājumos. (To pašu vēlāk teica Henrihs Hercs par Maksvella vienādojumiem).

1838. gadā - Semjuels Morze (Semjuel Finli Briz Morse) un Alfrēds Vails (Alfred Lewis Vail) publiski demonstrēja praktiski lietojamu elektrisko telegrāfu, kas 3.7 km attālumā, pa 2 vadu līniju varēja darbināt releju, kas piefiksēja uz papīra lentes, kodā noraidītu signālu. Tūlīt pat Karls Augusts Steinhels (Carl August Von Steinheil) atklāja un nodemonstrēja, ka darbībai pilnīgi pietiek ar vienu vadu, otru aizstājot ar zemi (zemējumu). Morze šo iekārtu patentēja, bet patentē nenorādīja Džozefu Henri, kā idejas autoru. Abi zinātnieki sastrīdējās un tiesājās – no 1845. līdz 1854. gadiem. Telegrāfa kodu, ko šodien pazīst kā Morzes kodu, Morze izstrādāja kopā ar Veilu. Tas toreiz atšķīrās no šobrīd lietojamā, un tajā tika lietoti 3 garuma signāli. 1844. gadā Morze kopā ar Veilu uzbūvēja pirmo praktisko telegrāfa līniju no Vašingtonas uz Baltimoru, ASV. Eiropā (Anglijā un Francijā) neatzina šādu telegrāfu, jo bija savas realizācijas uz citiem principiem. 1847. gadā, kad Vācijā tomēr tika uzbūvēta pirmā amerikāņu tipa telegrāfa līnija, no Hamburgas uz Kukshāvenu (Cuxhaven), līnijas uzraugs Frederiks Gerke (Friedrich Clemens Gerke) pārveidoja pārraidāmo kodu, aizstājot burtu kodēšanu no trīs garuma simboliem ar tikai divu garuma simboliem. Šis kods tad arī šobrīd pazīstams kā starptautiskais Morzes kods.

1849. gadā – Itāļu praktiķis Antonio Meuči (Antonio Meucci) ASV izveidoja pirmos telefona sakarus savā mājā. Patentu par to iesniedza, bet savas neizdarības un naudas trūkuma dēļ autortiesības uz to zaudēja. 1860. gadā Meuči demonstrēja šādus sakarus, izmantojot telegrāfa vadu līniju. 1870. gadā publicēja savas iekārtas zīmējumus – 6 gadus pirms A. Bella, oficiāli atzītā telefona izgudrotāja. Meuči vēlāk tiesājās ar Bellu, bet prāva ievilkās, līdz Meuči nomira.

1851. gads – Morzes kods (Gerkes modifikācijā) Eiropas nāciju konferencē tiek atzīts par Starptautisko Morzes kodu (Starpkontinentālo kodu).

1851. gads – Vācu / Franču zinātnieks Heinrihs Rumkorfs (Heinrich Daniel Rumkorff) kardināli uzlaboja indukcijas spoli, praktiski līdz konstrukcijai, kādu to mēs pazīstam šobrīd. Indukcijas spole turpmāk tika plaši pielietota auto būvē un nākošo radio pionieru eksperimentos.

1853. gadā – Austriešu fiziķis Jūliuss Gintls (Julius Wilhelm Gintl) izveidoja pirmos dupleksos sakarus telefona līnijā, kad informāciju vienlaicīgi varēja noraidīt abos virzienos – no viena abonenta - otram.

1853. gadā vācu zinātnieks Vilhelms Federsons eksperimentāli pierādīja, ka dzirkstele, kas radusies izlādējot kondensatoru (Leidenes trauku) rada elektromagnētisko lauku. Tūlīt pat:

1853. gadā angļu fiziķis Viljams Tomsons detalizēti izpētīja LC kontūru, kad uz to padod pulsējošu spriegumu, un nonāca pie formulas, kas apvieno kontūra sprieguma frekvenci F, kontūra kapacitāti C un induktivitāti L. F=1.57*sqrt(L*C) Tomsona formula.

1858. līdz 1861. gadi – tiek revolucionāri attīstīti dažādi telegrāfa aparāti, paātrinot to ātrdarbību. Vairākos piegājienos beidzot tiek ieguldīts pirmais transatlantiskais zemūdens kabelis no Ņūfaundlendas Kanādā uz Valensiju Īrijā. Tūlīt pat tiek salabots cits neveiksmīgi ieguldītais kabelis, un nu ir jau divi transatlantiski kabeļi. ASV tiek uzstādīta transkontinentāla telegrāfa līnija, savienojoša austrumu krastu ar rietumu krastu.

1865. gads – 17. maijā Parīzē, sanākot konferencē 20 dalībvalstīm, tiek dibināta ITU (Internation Telegraph Union). 1932. gadā tā tiek pārsaukta par International Telecommunications Union. Šobrīd ITU skaitās kā specializēta Apvienoto nāciju organizācija. Dibinātās Organizācijas mērķis ir uzlabot starptautisko sadarbību un racionālu resursu izmantošanu visos elektrotehnisko sakaru veidos. ITU šobrīd koordinē vairāk kā 193 valstu sadarbību, darbojās piecos administratīvos rajonos A-E, un tās galvenais birojs ir Ženēvā, Šveicē. Šobrīd ITU ir četras sekcijas – radio komunikācijas ITU-R, standartizācija ITU-T, attīstības ITU-D un ITU Telecom.

1866, gadā – Amerikāņu zobārsts Malhons Lomis (Malhon Loomis) veica sekojošu eksperimentu: Ziemeļvirdžīnijas štatā, uz diviem 23 km attāliem pauguriem, uz katra, viņš uzstādīja vienu 183 metru garu, sazemētu vadu, ko vertikāli gaisā turēja gaisa pūķis. Vienā vadā viņš ievietoja komutatoru (slēdzi, kas atslēdza ķēdi), bet otrā galvanometru. Kad slēdzis pārtrauca ķēdi vienā vadā, galvonometrs uzrādīja strāvu otrā vadā. Tika izteikta varbūtība, ka tiek izmantota atmosfēras elektrība, Lomis iesniedza pieteikumu Patentam un 1872. gada 30 jūlijā viņš saņem ASV patenti (Nr. 129 971) par bezvadu sakara metodi.

1868. gads – Franču ķīmiķis Žoržs Leklanšē (Georges Leclanchje) sausās baterijas elementa prototipu no cinka glāzītes (-), kas piepildīta ar amonija hlorīda (salmiaka) (NH4Cl) šķīdumu ūdeni. Kā otru elektrodu (+) viņš izmantoja ogles stienīti. Vēlāk šķidrumu sabiezināja ar pārtikas cieti. Jauna elementa spriegums bija 1.4 – 1.6 volti, izlietojoties tas nokritās līdz 0.7 – 0.9 voltiem. Tūlīt šo elementu sāka ražot masveidā.

1869. gads - Angļu fiziķis Džeimss Maksvells (James Clarc Maxwell), klasiskās elektrodinamikas izveidotājs, noformulēja elektromagnētisko lauku (Maksvella vienādojumi) ieviesa jēdzienu - nobīdes strāva, izvirzīja ideju par gaismas elektromagnētisko dabu, paredzēja elektromagnētiskos viļņus. Ar četru vienādojumu sistēmu (Maksvella vienādojumi) nodefinēja elektromagnētiskā lauka darbības likumus. Pirmais definē elektromagnētiskā lauka jēdzienu un, ka gaisma arī ir šī lauka sastāvdaļa. Pirmais izteica pieņēmumu, ka elektromagnētiskie viļņi izplatās ar gaismas ātrumu. Ienesa skaidrību tādā jēdzienā, kā "ēters". Šis ir viens no zinātniekiem, ko varētu uzskatīt par izgudrotāju radio rašanās procesā.

(Gaismas ātrums, pēc pēdējiem atklājumiem, ir 299 792,4562 +/- 0.0011 km/sek).

1869. gads – interesants, pieminams fakts. Alfrēds Vails (skat. 1838. gads) konstatēja, ka Morzes koda signālus viegli var dekodēt cilvēka smadzenēs, tos klausoties akustiski. Tas turpmāk ļāva no telegrāfa iekārtas izņemt mehānisko rakstītāju un papīra lentu.

1874. gads – Vācu fiziķis Karls Brauns (Karl Ferdinand Braun) veica virkni atklājumu, kas daudzus gadus vēlāk tika pielietoti radio attīstībā. Tie bija – fundamentāli pētījumi radiosakaros, un to nodrošinošas aparatūras uzlabošana, antenu teorijas izveidošana, rāmja tipa antenas pētījumi, Brauns izgudroja TV kineskopu, izgudroja antenas un dzirksteļspraugas raidītāja induktīvu saiti, atklāja vienvirziena vadītspēju vadu kontaktā ar metālu sulfīdu kristāliem (pusvadītāja princips). Vēlāk daudzi zinātnieki turpināja pētīt šo fenomenu, un būvēja dažādus kristāla detektorus detektoru radiouztvērējiem. 1909. gadā, Braunam, kopā ar Guglielmo Markoni tika piešķirta Nobela prēmija fizikā. Karl Braun ir vēl viens, ko varētu uzskatīt par izgudrotāju radio rašanās procesā.

1874. gadā – franču inženieris Emīls Bodo (Jean Maurice Emile Baudot) izveido un patentē jaunu telegrāfa kodu, kas vēlāk telegrāfa līnijās aizvietos Morzes kodu. Bodo kods katru simbolu attēlo ar paralēlu 5 bitu vienāda impulsu garuma kodu, kas ievērojami paātrināja informācijas pārraides ātrumu. Vēlāk šo kodu nosauca par ASCII kodu, tad paplašināja līdz ASCII-7, 7 bitu kodu, un vēl vēlāk - papildināja ar kļūdu labošanas bitu (ASCII-8 kods).

1876. gadā – Kurlmēmo skolas skolotājs, skots Aleksandrs Bells (Alexandr Greim Bell) pētīja skaņas principus un izstrādāja iekārtu, kas kurlmēmajiem skolniekiem palīdzēja apgūt runāšanu. Eksperimentu rezultātā izveidoja telefonu (ASV Patente Nr. 174465, izsniegta 1876. gada 17. martā). Patente tika izsniegta pamatojoties uz 1876. gada 14. februāra rītā iesniegtā iesnieguma. Nākošajos 11 gados Patentu valdei tika iesniegti vairāk par 600 prasības anulēt šo patenti, bet visus viņus patentu valde noraidīja. Arī Eliša Greja prasību, kurš pieprasījumu iesniedza tikai 3 stundas vēlāk.

1876. gadā – Amerikāņu uzņēmējs, autodidakts Tomass Edisons (Thomas Alva Edison) savos eksperimentos izveido iekārtu, kas raida un uztver radioviļņus. Šīs iekārtas principi vēlāk tiek izmantoti H.Herca pētījumos. Pats Edisons iekārtas darbību neizprata un pārtrauca darbus šajā virzienā. Edisons savas aktīvās izgudrotāja darbības laikā radīja daudz noderīgu lietu, piemēram, uzbūvē pirmo fonogrāfu, kas uz, ar plānu alvas kārtiņu pārklāta veltņa, var ierakstīt un atskaņot skaņu. Edisonam pieder 1073 individuālas patentes. Vēlāk Edisons aktīvi iesaistās cīņā par to, kāda spriegums ir labāks – līdzspriegums, vai maiņspriegums. Edisons pārstāvēja to atbalstītāju kopu, kas atbalstīja līdzspriegumu, bet N. Tesla – maiņspriegumu. Cīņas rezultātā Edisonam palika akumulatori un baterijas, bet Teslam – maiņstrāva.

1877. gadā – vācu inženieris Henihs Stefans (Heinrich Stephan) Vācijā uzbūvēja un sekmīgi pārbaudīja uz 2 km telegrāfa līnijas A. Bella patentēto telefonu. Tā, kā Bells telefonu Vācijā nebija patentējis, uzņēmējs Volfgangs Siemens to, bez kādiem ierobežojumiem, sāka ražot savā uzņēmumā.

1877. gadā- Amerikānis Emīls Berliners ASV sekmīgi izveido un pārbauda ogles mikrofonu, kas vēlāk ievieš veselu revolūciju telefonu ražošanā. (Patentu viņš pārdod ASV "Bell Telephone Company" par 50000 $). Dzīves laikā Berliners vēl veicis dažādus atklājumus citās jomās – iekšdedzes dzinēju būvē, helikoptera izveidē un akustiku slāpējošu ekrānu izstrādē.

1878. gadā - 8. maijā Londonas Karaliskajā akadēmijā Anglis Deivids Hjūzs demonstrē savu ogles tipa mikrofonu, kas kļuva par prototipu Eiropā ražotajiem mikrofoniem.

1880. gadā – Aleksandrs Bells saņem patentu fotofonam – telefonam, kas par informācijas nesēju izmantoja gaismas staru (stikla šķiedras kabeļa priekštecis).

1880. gadā Anglis Deivids Hjūzs demonstrēja Londonas karaliskās biedrības sanāksmē demonstrē 1876. gadā izstrādāto dzirksteļspraugas raidītāju un uztvērēju, kas sakaru veica 460 m attālumā. Tolaik to kļūdaini nodēvēja par elektromagnētismu. (aizdomīga, nepārbaudīta ziņa, vēl strādāju pie tās)

1884. gads – Francūzis Lusjens Gaulards (Lucien Gaulard) izveido pirmo transformatoru maiņstrāvas transformēšanai. Viņa atklājums deva iespēju izveidot maiņstrāvas pārvades tīklus un paplašināja maiņstrāvas pielietojumus.

1884. gads – Itāļu pētnieks Temistols Onesti (Temistoicle Calzecchi Onesti) atklāja, ka irdenā stāvoklī esošs dzels pulveris slikti vada elektrību līdz brīdim, kad uz to nepaaugstina spriegumu (kaut kādu ārēju apstākļu ietekmē – tādu kā elektriskā izlāde, magnētiskā, vai elektriskā indukcija). Šo atklājumu tālāk attīstīja Branli – (1890. gads -Branli devējs) un angļu profesors Olivers Lodžs – (1894. gads Lodža koherers).

1887. gadā – vācu fiziķis Heirihs Hercs (Heinich Hertz), arī viens no elektrodinamikas pamatlicējiem, eksperimentāli pierādīja Džeimsa Maksvella hipotēzi par elektromagnētisko viļņu esamību. Karsrue universitātē Hercs gatavoja demostrācijai Rumkorfa spoli. Kad viņš to iedarbināja, viņa asistents novēroja vājāku dzirkstelīti pārlecam otras spoles dzirksteļspraugā, kas nebija iedarbināta. Radās doma, ka to ierosinājuši elektromagnētiskie viļņi. Hercs turpināja eksperimentēt ar dažādiem svārstību rezonatoriem (antenu izmēriem), to rezonansēm un beigās izveidoja raidītāju un uztvērēju (Herca vibrators un rezonators). Sākotnējais rezultāts bija 3 metru attālums, kad mērķtiecīgi varēja kaut ko ierosināt atbildes ķēdē, turpmāk – 14 metri. Hercs, protams, to visu publicēja. Iekārtas, ar kurām eksperimentēja H. Hercs, šobrīd glabājas Vācu muzejā Minhenē.

1888. gadā – Serbs Nikola Tesla (Nicola Tesla), Amerikā veica plašu eksperimentu sēriju elektrotehnikā. Viņa atklājumu loks un domas lidojums bijā īpaši plašs. Pirmais, ko viņš radīja bija praktiski lietojama maiņstrāvas ražošanas un pārvades sistēma. Tad bezkolektora maiņstrāvas dzinējs ar ½ zirgspēku lielu jaudu. Saskatot atklājumu potenciālu, amerikānis Džordžs Westinghouze atpirka no Teslas šīs viņa patentes par 0.5 miljardi $. Tesla turpināja savus pētījumus enerģijas pārvadē, tai skaitā arī bezvadu sistēmās. Vairāk, kā 800 patentu autors. Izveidoja rezonanses transformatoru, kurā praktiski pirmo reizi izmantoja V. Tomsona (1853. g.) izveidoto LC kontūru kā rezonanses avotu (Teslas spole). (H. Hercs savos eksperimentos arī izmantoja frekvenču rezonansi, bet viņš to panāca mainot antenas izmērus – Herca vibrators, pusviļņu vibrators). Vēl Tesla savā transformatorā pirmo reizi izveidoja induktīvu saiti starp ģeneratoru un izstarotāju, kas stabilizēja ģeneratora darbības parametrus un atrisināja augstsprieguma izolācijas problēmas, ievietojot spoles eļļā. ASV uzskata, ka N. Tesla ar saviem 1892. - 1894. gada eksperimentiem ir apsteidzis A. Popovu un G. Markoni informācijas pārraides procesa un principu atklāšanā un tā izveidošanā. 1915. gadā N. Teslam un T. Edisonam tika piešķirta Nobeļa prēmija, no kuras Tesla atteicās, tā iemesla dēļ, ka neuzskatīja Edisonu par tās cienīgu.

1889. gadā – amerikāņu fiziķis Tomass Alva Edisons (Thomas Alva Edison) izveidoja pirmo sārma akumulatoru. (1912 Henrihs Fords viņa akumulatoru ielika savā slavenajā Ford-T).

1890. gadā – franču fiziķis Eduards Branli (Eduard Eugene Desire Branly), eksperimentējot nosecināja, ka plānai vara skaidiņu pulvera kārtiņai, to apstarojot ar elektromagnētiskiem viļņiem stipri samazinās elektriskā pretestība. Uz šī efekta pamata viņš izveidoja elektromagnētisko viļņu detektoru (Branli caurulīte / devējs). (Pētnieki vēlāk noskaidroja, ka šo efektu jau 1834. gadā bija pētījis zviedrs Munks Rozenfelds, rezultātus publicējis, bet S.A. Varlejs 1856. gadā atklājis, ka apstarotam pulverim ir iespējams atgriezt sākotnējo lielo pretestību, to mehāniski sakratot). Branli caurulīti savos elektromagnētisko viļņu uztvērējos vēlāk izmantoja gan O. Lodžs, gan G. Markoni, gan A. Popovs.

1890. gadā – Norvēģis, Bergenas universitātes profesors (arī Oslo un Stoholmas universitāšu profesors) Vilhelms Bjerkness (Vilhelm Friman Coren Bjerknes), sazinoties ar H. Hercu turpināja viņa pētījumus, un izstrādāja rezonanses kontūru teoriju.

1892. gadā – Angļu ķīmiķis un fiziķis Viljams Kruks (William Joseph Crookes) apkopo, un publicē, tā brīža atklājumus bezvadu sakaru jomā. Šī publikācija ir nozīmīga ar to, ka tajā tiek norādīts "nākošā radio" tālākās attīstības ceļš, balstīts uz Herca viļņiem, un tiek definēti virkne jaunu terminu – uztvērējs, raidītājs, antena, radio diapazons, jutība, signāla izšķiršanas spēja u.c. Kruksu var uzskatīt par radio terminoloģijas izveidotāju, un filozofu. (par vienu no radio teorētiskajiem izveidotājiem).

1893. gadā – Nikola Tesla (Nicola Tesla) demonstrē pirmo bezvadu telemetriskās informācijas pārvadi, vadot distancionāli vadāmu elektrisku kuģīti ezerā Medisona Skvērā, Ņujorkā. Principā tas tiek uzskatīts par pirmo praktisko elektromagnētisko viļņu pielietojuma demonstrāciju.

1894. gadā – Angļu fiziķis, arī rakstnieks, Liverpūles universitātes profesors Olivers Lodžs (Oliver Joseph Lodge) veicis daudz pētījumus elektrotehnikā, pētījis zibeni, elektromagnētiskos viļņus un ētera dabu. Uzlabojis Branlija elektromagnētisko viļņu detektoru un nosauca viņu par kohereri. Daudz strādājis pie koherera uzlabošanas. Popularizējis H. Herca pētījumus par elektromagnētiskajiem viļņiem, un veidu, kā šādus uztvert. Tieši Oliveram Lodžam nākošie radio atklājēji var pateikties par publikācijām, kurās viņš vienkārši, skaidri, saprotami un praktiski izskaidro Herca atklājumus. Un viņu atsaucās praktiski visi nākošie radio atklājēji.

Ar to arī varētu beigt radio atklāšanas sagatavošanas posmu. Bija atklāts, vai izveidots viss, atlika tikai to kādam salikt kopā. Tālākie notikumi attīstās ļoti strauji, un iegūst kontinentāl-nacionāl-politisku pieskaņu. Bieži figurē pat ne atsevišķi zinātnieki, bet jau veselas valstis, kompānijas un to intereses. Bet par to nākošajā sadaļā.

Materiāls precizēts 2023. gada 5. jūnijā.