Atkal Titāniks.

Katru gadu masu informācijas līdzekļi mums atgādina par kuģa Titāniks Traģēdiju, kas notika 1912. gada naktī, no 14. uz 15. aprīli. Lasot un analizējot dažādus materiālus, nolēmu uzrakstīt nelielu rakstiņu YL-radioamatieriem latviešu valodā. Es nekautrējos teikt, ka izmantoju internetā pieejamos materiālus. Belfāstā, vietā, kur būvēja Titāniku un Queenstownā, kur Titāniks uzņēma pēdējos pasažierus, esmu bijis personīgi. Abās vietās ir muzeji, veltīti Titānikam un traģēdijā cietušajiem. Kāpēc šī traģēdija ir nozīmīga radio amatieriem – par to raksta beigās.

Tātad:

· Kas notika.

Belfāstas kuģu būvētavā, 1912. gada 2. aprīlī ekspluatācijā nodeva Super-kuģi Titāniks. Kuģis tam laikam bija nenormāli liels un grezns.

Savā pirmajā reisā Titāniks izgāja no Southamptonas ostas Anglijā 10. aprīlī. Piestājis vēl divās ostās – Cherbourg (Francijā) un Queenstown (Īrijā), kur vēl uzņēmis pasažierus, tas 11. aprīlī devās pāri Atlantijas okeānam uz Ņujorku.

Uz kuģa klaja atradās 2224 cilvēki, attiecīgi 325 pasažieri – pirmajā klasē, 285 pasažieri otrajā klasē, 706 pasažieri trešajā klasē un 908 apkalpes locekļi.

Svētdien, 14. aprīlī, pulkst 23:40 (kuģa laiks), atrodoties koordinātēs: 41o43'32"N; 49o56'49"W kuģis sāniski nošļūca gar aisbergu, izplēsa sev sānā caurumu zem ūdens līnijas, un 2 stundu 40 minūšu laikā nogrima (Pulkst. 2:20 pēc kuģa laika, 5:18 pēc GMT).

Pēc sadursmes ar aisbergu notika pasažieru evakuācija uz glābšanas laivām, kuru nepietika. Bija tikai 20 laivas, bet sliktu glābšanas darbu organizācijas dēļ, pat tās netika pilnībā piepildītas. Sākotnēji durvis no 3. klases uz klaju bija slēgtas, kamēr tās uzlauza.

Laivās esošos cilvēkus uzņēma kuģis Carpatia, kurš, mainījis savu kursu, traģēdijas vietā ieradās pēc 1.5 stundām.

Izglābti tika 710 cilvēki – 498 pasažieri (202 pirmā klase, 118 otrā klase un 178 trešā klase) un 212 komandas locekļi.

Noslīka 1514 cilvēki – 818 pasažieri (123 pirmā klase, 167 otrā klase un 528 trešā klase) un 696 komandas locekļi.

Minētie dati dažādos avotos var atšķirties, jo šobrīd nav nosakāms pilnīgi precīzs uz kuģa bijušo cilvēku skaits un identitāte. Sarakstā esot bijuši cilvēki un komandas locekļi, kas uz kuģa nemaz neesot uzkāpuši, savukārt uz kuģa esot bijuši arī "zaķi" un dubultā saskaitītie. Minētie dati ir no 1912 gada British Board of Trade katastrofas atskaites. Citos avotos tiek minēti 745 izglābti cilvēki.

Tas īsumā viss…

· Viss tas pats – detalizētāk.

Kuģis RMS Titanic

R.M.S. (Royal Mail Steamer) Titanic bija otrais, ko uzbūvēja, no paredzētajiem trīs Olympic klases okeāna laineriem. Iepriekšējo tāda tipa kuģi - RMS Olympic ekspluatācijā nodeva 14. maijā 1911. gadā un tas jau kursēja reisos. Trešo kuģi HMHS Britannic (His Majesty's Hospital Ship) pabeidza 1915 gadā, jau kā kara hospitāli. Kuģus būvēja Belfāstā, Harland+Wolf kuģu būvētavā. Kuģu operators visiem trim kuģiem bija Angļu kompānija White Star Line.

Kuģiem tradicionāli bija trīs pasažieru klases: pirmā, otrā un trešā. Trešā klase bija īpaši liela, un paredzēta emigrantu pārvešanai. Pirmā un otrā klases bija nodalītas no trešās klases ar slēdzamām durvīm.

Kuģa garums - 269.1 metri, iegrime – 19.7 metri. Kruīza ātrums – 29 mezgli (39 km/h). Kuģis paredzēts 2453 pasažieru pārvadāšanai, komanda - 874 cilvēki. Kuģim bija 9 klāji A-G.

Kuģa divu tvaika dzinēju darbināšanai bija 29 tvaika katli, kuros diennakts laikā bija jāsadedzina 610 tonnas ogļu, radās ap 100 tonnas izdedžu diennaktī, kurus bēra tieši jūrā. Kuģim bija trīs dzenskrūves.

Elektrību kuģim nodrošināja 400 kW ģenerators, kas novietots tieši aiz tvaika dzinēja, un vēl divi 30 kW avārijas ģeneratori.

Kuģi komandēja 62 gadus vecais kapteinis Edward Smith, vecākais no White Star Line kapteiņiem. Viņam bija 40 gadu jūrnieka pieredze un viņš bija vadījis pirmo Super-kuģi RMS Olympic, kā kapteinis. Pārējā komanda bija sastādīta no jaunatnācējiem, bez iepriekšējas pieredzes – no tehniķiem, ugunsdzēsējiem, laukstrādniekiem, kas uzraudzīja dzinējus, un stjuartiem, kas apkalpoja pasažierus. Tikai 5% no komandas bija ar iepriekšēju jūrnieka pieredze. Tādu komandu tobrīd Southamptonā varēja sameklēt.

Radio iekārta

Kuģim nebija sava, bet gan no Marconi International Marine Comunications Company (Anglija) īrēta radioiekārta, novietota divās istabās - "Operatoru istabā" un "Klusajā istabā". "Klusā istaba" bija ar skaņas izolāciju, un tur bija novietotas tādas akustiski trokšņainas iekārtas, kā raidītājs un AF motorģenerators signāla iegūšanai. Radistu dzīvojamās telpas bija savienotas ar operatoru istabu. Pirmo reizi Marconi International Marine Comunications Company vēsturē tika uzstādīts mehāniski sinhronizētas rotējoša tipa dzirksteļspraugas (diska izlādes) raidītājs, ar 5 kW jaudu. Šī iekārta ēterā radīja īpašu – 840 Hz muzikālu toni raidāmajam signālam, ar ko Titāniks tobrīd atšķīrās no citiem kuģiem. Rezonansi raidītājam skaņoja ar kontūru, kam bija iezīmētas 2 skaņošanas frekvence – 500 kHz (600 metri) un 1 MHz (300 metri). Raidītājs nodrošināja drošus sakarus 400 km - dienas laikā un 3200 km - nakts laikā.

Tika lietots tiešā pārveidošanas tipa uztvērējs, sastāvošs no Marconi (patentēta) Multiple Tuner skaņojamiem ieejas kontūriem (skaņojami no 120 kHz līdz 3 MHz, 2600 – 100 metriem), Marconi magnētiskā detektora (kā alternatīva uz kuģa bija arī Fleminga lampas detektors, laikam neoficiāli) un standarta austiņām.

Uzstādītas bija divas paralēlas T tipa antenas, katra sastāvoša no diviem 137.1 metrus garu vadu pāriem. Starp vadiem un antenām bija 1.8 m attālums, un tie bija nostiepti starp diviem horizontāliem izolatoriem, kas savukārt, iekārti starp diviem mastiem - kuģa priekšgalā un aizmugurē. Paralēlie vadi bija iebaroti centrā ar divām divvadu līnijām, kuras novadītas uz "kluso istabu". Antenu augstums virs ūdens līmeņa bija 76.2 metri. Antenu rezonanse – 930 kHz (325 metri).

Starp citu – QSK ! (Raidot, pauzēs starp telegrāfa punktiem un svītrām varēja dzirdēt, kas notiek ēterā).

Vēl bija rezerves dzirksteļspraugas 1.5 kW raidītājs ar rezerves baterijām un lādētāju, kas nodrošinātu 65 km rādiusa apraidi dienas laikā, un "biasēta koherera" uztvērējs. Šīs iekārtas ne reizi netika ieslēgtas.

Kuģim bija piešķirts savs starptautiskās pazīšanās signāls – MGY, bet tā, kā šis bija kuģa pirmais reiss, tad katalogos tas vēl nebija nodrukāts, un iepriekš ēterā nebija dzirdēts. Kuģa būves un pārbaužu laikā tam bija cits pazīšanās signāls – MUC. Pirmais burts M nozīmēja, ka uz kuģa ir uzstādīta Marconi sistēmas raidītājs.

Visa komunikācija notika telegrāfā (CW), Morzes kodā. Amerikāņu kods tobrīd nedaudz atšķīrās no Eiropā lietotā, bet Titanika radisti brīvi pārvaldīja abus kodus.

Raidītāja apkalpe

Kopā ar raidītāju no Marconi International Marine Comunications Company tika īrēti arī divi radisti:

Vecākais radio operators (Senior Radio Officer) - John Jorge Phillips – "John" vai "Sparks" (operatora nicknames), tobrīd 25 gadus vecs, prata raidīt ar mehānisko atslēgu 39 WPM, un

Radio operatora asistents (Assistant Second Radio Officer) - Harold Bride – tobrīd 22 gadus vecs, prata raidīt ar mehānisko atslēgu 26 WPM.

Abi radisti radio iekārtu Titānika telpās bija pašrocīgi instalējuši, ieregulējuši un pārbaudījuši, kad kuģis vēl atradās Belfāstā.

Harolds Bride traģēdijā izglābās, bet John Jorge Phillips gāja bojā no hipotermijas ūdenī.

Radio darba režīms

Izīrētās Radio iekārtas darbojās, un tās tika apkalpotas nepārtraukti, 24 stundu režīmā. Primāri tika apkalpoti pasažieri. Tika sūtītas un saņemtas viņu telegrammas. Radio operatori telegrammas no pasažieriem pieņēma "atvērtajās stundās" dienas laikā. Pārējā laikā operatori pildīja Marconi firmas priekšrakstus un nodrošināja kuģi ar jaunākajiem meteoroloģiskajiem datiem un sazinājās ar citiem kuģiem. Telegrammas raidīja sākotnēji uz Anglijas krasta stacijām, vēlāk un Cape Race atbalsta staciju Ņūfaundlendā, Kanādā. Marconi firmas priekšraksti nedaudz ieviesa kārtību darbam ēterā un bija domāti saziņai starp Marconi raidītājiem un to apkalpojošām komandām. Priekšrakstos noklusēti tika nerekomendēts sazināties ar citu firmu (ne Marconi) radiostacijām.

Tobrīd eksistēja vēl vieni sakaru noteikumi – 1906. gada Berlīnes starptautiskā konvencija (vācu noteikumi), skat. zemāk.

14. un 15. aprīlis detalizētāk

Kuģim vēl esot Belfāstā (2. - 3. aprīlī) tika pārbaudīta radioiekārta – un Marconi firma garantēja 400 km drošus sakarus, jebkurā diennakts laikā. Realitātē bija vēl labāk – droši sakari nakts laikā bija ar Tenerifi, Kanāriju salās (3000 km) un Port Saidu Ēģiptē (4200 km). Dienas laikā - ar kuģiem un krasta stacijām 650 km rādiusā.

Reisa laikā, no 7. līdz 14. aprīlim aptuveni 250 telegrammu tika noraidītas - sākotnēji uz Anglijas krasta stacijām, vēlāk un Cape Race atbalsta staciju Ņūfaundlendā, Kanādā.

13. aprīlī raidītāja AF motorģeneratoram (darba sprieguma 20 kV) caursita gumijas izolāciju vadam, kurš rezultātā sazemēja ķēdi. Abi radisti 6 stundas naktī uz 14. aprīli strādāja, un kļūmi novērsa. (Pieļauju, ka abi bija noguruši nākošajā – liktenīgajā dienā)

Hronoloģija secīgi

14 aprīlis, 21:50 SS California (MWL) ziņo ka ir apstājusies, jo visapkārt ir ledus gabali (C. Evans – We are stopped and surrounded by ice),

23:50 Titānika priekšā (500 metri) parādās aisbergs, sagriezt kuģi vairs nav iespējams. Kuģa ātrums tobrīd 42 km/h.

23:50:37 Titāniks saduras ar aisbergu, un nošļūc gar to, uzplēšot sev sānu zem ūdens līnijas.

23:58 un 0:14 Titānika kapteinis Smith apmeklē operatoru istabu un dod komandas radistiem, ko darīt.

15 aprīlis. 00:15 Titāniks (Jack Phillips) raida briesmu signālu: CQD CQD CQD DE MGY 41.46N 50.14W (tā 6 reizes); CQD – briesmu signāls, atbilstoši Marconi priekšrakstiem, ( CQ izsaukums visiem, D – disaster, katastrofa). Vēlāk šo signālu - CQD kritizēja un turpmāk noteica lietot tikai SOS (bez atstarpēm starp burtiem). Jack Phillips ir raidījis CQD DE MGY, kaut gan pienācies raidīt - CQD MGY, un vēl ētera trokšņu dēļ daži kuģi to ir pārpratuši, kā CQ DE MGY (Titāniks izsauc visus).

00:15 – 0:45 daudz atbildes no kuģiem un krasta stacijām. Ļoti intensīvs trafiks. Pirmais atbild SS Frankfurth (viņa signāls DTF, kas uzreiz norāda, ka tas nav Marconi sistēmā) un Phillips ar viņu nesazinās. Vēl tiek minēti kuģi Mount Temple un Virginian.

00:25 RMS Carpathia (MPA) sauc Titāniku – CAPE COD HAS MSGS FOR YOU, (Cape Cod krasta stacijai ir ziņojums jums)

00:27 Titāniks atbild: COME AT ONCE. WE HAVE STUCK BERG. ITS A CQD OM. (Nāciet tūliņ. Mēs sadūrāmies ar kalnu. Tas ir katastrofas ziņojums, draugs).

00:45 MKC MKC SOS SOS SOS DE MGY MGY MGY (MKC = Olympic). Kuģis Olimpic tai brīdī atrodas ap 800 km no Titanika.

Pēdējais pilnais ziņojums no Titānika sūtīts RMS Carpathia bija MPA DE MSY COME AS QUICKLY AS POSSIBLE OLD MAN THE ENGINE ROOM IS FILLING UP TO THE BOILERS. (Nāc, cik ātri iespējams, draugs, mašīntelpa piepildās līdz katliem).

02:17 pēdējie dzirdētie signāli no Titānika (CQD DE MGY… teksts apraujas ziņojuma vidū)

02:20 Titaniks nogrimst.

Kas vēl tur bija

Pēc sadursmes ar aisbergu, Titānika radisti sazinājās ar vismaz 12 citiem kuģiem, vismaz 24 kuģi un 4 krasta stacijas ziņoja, ka ir uztvēruši Titānika palīgā saucienus. 9 kuģi bija gatavi doties palīgā, bet RMS Carpathia bija vistuvāk un pirmais, kas tur ieradās, un uz sava klāja nogādāja visus, kas vēl bija palikuši dzīvi glābšanas laivās.

Vēl savdabīgs gadījums ir noticis ar SS Birma, kas operatora Russian American Line uzdevumā un kapteiņa L. Stulpina vadībā devās reisā Helifeksa - Ņujorka – Amsterdama - Liepāja. Kuģa radists Joseph Cannon 11.55 arī esot uztvēris kāda kuģa CQD. Prasījis, kas noticis, Titāniks atbildējis, ka slīkstot. Birma esot atbildējusi, ka dodoties palīgā un manījuši kursu uz koordinātēs norādīto vietu. Sākotnēji pat nav zinājuši, ka tas ir Titaniks, jo kuģa pazīšanās signāls - MGY vēl nav bijis viņu sarakstos. Vēlāk, sazinoties ar SS Frankfurth esot uzzinājuši, ka MGY ir Titaniks. Birma esot atradies 185 km no notikuma, un 7:30 atbraucis notikumu vietā. Bijis redzams liels ledus lauks un tālumā (20 km) redzami kāda tvaikoņa dūmi. Tas esot bijis RMS Carpatia, ar ko esot sazinājušies, un tas no palīdzības atteicies. (atbildējis: shut up!) Nākošajos gados publiskajā telpā šo atteikumu saista ar dažādajām raidītāja sistēmām, kas atradās uz kuģiem (De Forest, Telefunken un Marconi) un SS Carpatia nevēlēšanos saņemt palīdzību no SS Birma apkalpes. Telegrammu kopijas atrodamas Britu Nacionālajā arhīvā.

RMS Carpatia

Garums 170 metri, iegrime 19,6 metri. 7 klāji, 2 tvaika dzinēji, 2 dzenskrūves. Reisa ātrums 26 km/h. 1. klasē 100 pasažieri, 2. klasē 200 pasažieri, 3 klasē 2250 pasažieri. Ekspluatācijā no 1903. līdz 1918. gadam. 17. jūlijā 1918 nogrima no vācu zemūdenes U-55 torpēdas.

SS Birma

Garums 126.49 metri, iegrime 8.5 metri, viens tvaika dzinējs. Ekspluatācijā no 1894. līdz 1924. gadam. Mainījis 6 nosaukumus. 1. pasaules kara laikā nobāzēts Kronštatē, kā kara hospitālis. 1921. gadā pārdots Poļiem, pārsaukts par Josef Pilsudski, iebraucis Ķīles ostā un tur konfiscēts par citu parādu 200000 $ apjomā. Turpmāk to izpirkusi vācu kuģniecība un pārsaukusi par Wilbo, un 1924 tas esot salūzis Genoa Itālijas ostā. Likvidēts.

· Sakritības un liktenīgi notikumi

Iepriekšējā ziema bija auksta un tādēļ vēl 1912. gada aprīlī okeānā bija sastopami lieli peldoši aisbergi.

Aptuveni 10 dienas pirms izbraukšanas aizdegās un dega kuģa ogļu tilpne. Šis fakts novājināja kuģa korpusa stiprību, jo atslābināja metālu (fakts, ko apstiprina no dzelmes izceltie korpusa gabali).

Savdabīgs notikums notika ar kuģi California (MWL), kas Titānikam atradās vistuvāk – 16 km attālumā. Viņi dienā bija ziņojuši Titānikam, ka atrodas ledus gabalu ielenkumā un tāpēc apstāsies. Kādas 20 minūtes pirms (23:35) Titānika CQD viņi bija izslēguši radiostaciju un abi radisti – C. Evans un H. Cottams aizgājuši gulēt. Kad California kapteinis bija ieraudzījis debesīs signālraķeti, viņš lūdzis 3 ranga virsniekam Charles Groves ieslēgt raidstaciju. Groves nav izdevies iedarbināt Marconi magnētisko detektoru (nav sapratis, ka jāuzvelk tā pulksteņa mehānisma atspere) un abi metuši tam mieru.

RMS Carpatia (MPA) radistam Harold Cottam 14. aprīlī 24:00 beidzās maiņa, bet pirms doties atpūsties, viņš vēl paklausījās ēteri un ziņojumus no Cape Cod (WCC). Pirmo CQD no Titānika viņs nedzirdēja, jo tai brīdī atradās uz komandtiltiņa bet vēlāk viņš uztvēra telegrammu no Cape Cod, Massačūsetā, kas gribēja sazināties ar Titāniku. Harolds nosūtīja ziņu Titānikam, bet atbildē saņēma CQD un skaidrojumu, ka Titaniks esot sadūries ar aisbergu un viņiem nepieciešama tūlītēja palīdzība. Te jāpiezīmē, ka parasti uz kuģiem tolaik bija tikai viens radists, un viņa pienākums bija nodot un saņemt ziņas no kuģa uz krasta stacijām. Otru operatoru varēja atļauties tikai ļoti lieli kuģi. Un operatoru pienākums nebija nepārtraukti klausīties eteru.

14 aprīlī, 19:50 Titāniks saņēma ziņu no SS Mesaba, ka ir apstājies, jo jūra ir pārklāta ar ledu. Ziņa nebija noformēta ne kā ziņojums (MSG), ne arī īsti, kā metroloģiska ziņa, tāpēc palika uz operatora galda un netika nodota kapteinim.

14 aprīlī 21:05 C. Evans no SS California ziņo, ka ir apstājušies, jo visapkārt ir ledus. Philips, Titānika radists, apklusināja viņu: D D D D I AM WORKING WITH CAPE RACE (Ātrākiem kuģiem bija priekšroka ziņojumos. Šis ziņojums vēlāk tika nosaukts par "famous shut up".

RMS Titanic CQD un SOS signālus esot arī uztvēris radioamatieris Arturs Mors (Arthur Moore) Gelligroesā netālu no Blackwoodas Monmouthshir-ā, Velsā. Viņš par to esot ziņojis vietējā policijas iecirknī, bet nav sapratis, kas ir MGY. Policijai nav bijusi nekāda ietekme uz notikumiem Atlantijas okeāna vidū, un tā nav veikusi nekādas tālākas darbības. Kad par to uzzinājis Marconi, viņš personīgi esot apmeklējis Gellingrosu un Arturu Moru, un novērtējis viņa pašbūvēto aparatūru. Markoni viņam esot piedāvājis turpmāk strādāt savā kompānijā Penarthas pilsētā, Velsā, un viņa aparatūra šobrīd izstādīta Gelligroes Mill dzirnavu muzejā (muzejs gan esot slēgts).

· Kas notika pēc traģēdijas

Kuģis Carpatia ar 710 izglābtajiem cilvēkiem no notikuma vietas devās uz Ņujorku. Carpatia kuģa radists momentāli tika pārslogots ar telegrammām no Titanika pasažieru radiniekiem. Viņu brīžiem aizstāja izglābtais Titanic radists Braids, un deva iespēju atpūsties. Braidam bija aukstajā ūdenī apsaldētas abas pēdas.

Pēc trīs dienām Carpatia, cīnoties ar vētrām, miglu un ledus sablīvējumiem ieradās Ņujorkas ostā.

Visi bija šokēti, jo šo trīs dienu laikā tika izplatīti dažādi diametrāli pretēji ziņojumi: Titaniku velk trosē SS Virginian, Titaniks nogrimis ar visiem pasažieriem un komandu. Ļaužu pūļi šturmēja White Star Line birojus Ņujorkā, Londonā, Southamptonā, Liverpūlē, Belfāstā.

Carpathia piestāja Ņujorkas ostā (Piestātnē, Pier 54) 18. aprīlī 9:30. Tur to stipra lietus laikā sagaidīja ap 40000 sagaidītāju. Par izglābtajiem pasažieriem parūpējās trīs dažādas komitejas, sagādāja tiem jaunas siltas drēbes un palīdzēja tiem nokļūt vietās, kur tie vēlējās. Izglābtos komandas locekļus nomitināja uz SS Lapland pasažieru kajītēs.

Avīžnieki sacentās pirmie iegūt intervijas no izglābtajiem, par saviem katastrofas iespaidiem. Daži no viņiem pat devās pretī Carpatia ar loču laivām, lai ierastos ostā kopā ar Carpatia un drukājamu interviju.

Nākošās četras dienas aizņēma, lai sakārtotu secīgi visus notikumus un sarakstus.

Titanic bija apdrošināts Londonas Lloyd-ā, un White star line saņēma maksimālo apdrošināšanas summu 790 000 GBP (Britu mārciņas) 30 dienu laikā.

Vairākas sabiedriskas organizācijas organizēja līdzekļu vākšanas kampaņas bojā gājušo pasažieru un komandas locekļu ģimeņu uzturēšanai. Tika savāktu ap 47 miljoni GBP. Vēl tika izvirzītas prasības Anglijas un ASV tiesās par zaudēto bagāžu 419 miljonu $ apmērā, bet katru gadījumu izskatīja atsevišķi, un apmierināja 44 prasītājus 50 tūkstošu $ un 114 tūkstošu GBP apmērā.

Vēl pirms Carpathija ieradās Ņujorkā, gan Anglijā, gan ASV organizēja katastrofas notikumu un apstākļu izmeklēšanu. ASV Senāts ierosināja lietu 19. aprīlī. Tā, kā Prezidents īpašu iniciatīvi neizrādīja, procesu savās rokās pārņēma Senators William Allen Smith. Smith pieprasīja fiksēt tūlītējas visu izglābto cilvēku liecības, par notikušo, un aizturēt Britu pavalstniekus ASV līdz procesa beigām (25. maijs). Briti to kritizēja. Senatoram Smith jau bija pieredze drošības paaugstināšanā dzelzceļa līnijās, un viņš ar jaunu sparu ķērās klāt arī jūras lietām. Briti šo procesu izskatīja lēnāk – no 2. maija līdz 3. jūlijam lorda Mersey vadībā.

Kā galvenie iemesli katastrofai tiesas sēdēs tika noteikts, ka uz Titanika nebija pietiekami glābšanas laivu un nepietiekami organizētie glābšanas darbi. Kā rekomendācijas tiesa izvirzīja kardināli mainīt jūras likumdošanu un ietvert tur jaunus drošības pasākumus.

18. jūlijā ASV tiesā uzstājās Gulielmo Marconi, saistībā ar praksi pielietot radio raidītājus uz kuģiem. Marconi izklāstīja notikumu gaitu no radio operatoru viedokļa un piezīmēja, ka sakarus esot stipri traucējušas privātās radiostacijas. Tiesas gala ziņojumā tika ierakstīts, ka turpmāk visiem kuģiem vēlams uzstādīt radio raidošas un uztverošas iekārtas ar atbilstošām radistu komandām to apkalpošanai.

Senators Smith arī pēc tiesas turpināja iesākto kārtības ieviešanu, un tā rezultātā ASV 1912. gada augustā iznāca "Radio Act of 1912", kas pirmo reizi sakārtoja radio operatoru un radiostaciju darbu ASV. Šis dokuments bija pat konkrētāks un precīzāks par 1912. gada Londonas konvencija (skat zemāk). Dokumentā pirmo reizi tika minētas radioamatieru stacijas un tās tika sadalītas kategorijās (pēc pielietojuma nozīmes). Tika izvirzīta prasība – visas amatieru stacijas oficiāli reģistrēt un tām piešķirt individuālus atpazīšanas signālus. Tad vēl - radioamatieru darbība tika nobīdīta prom no kuģu sakaru trafika frekvences, konkrēti – virs 1.5 MHz un uz augšu (200 metri un zemāk).

Tobrīd spēkā esošie starptautiskie radio noteikumi

1903. gadā Vācija ierosināja, noorganizēja un sponsorēja pirmo starptautisko konferenci Berlīnē, par "bezvadu telegrāfa sakariem". Tomēr konferences gaitā atklājās, ka vairākos jautājumos, bez iepriekšējas vienošanās pašās dalībvalstīs, lēmumus pieņemt nevar. Īpaši tas attiecās uz dažādiem iekārtu ražotājiem, kuri nevarēja vienoties patentu un tehnoloģiju dēļ. Tāpēc konference beidzās ar Protokolu, kurā noteica kuģu un krasta staciju statusu un sakaru dibināšanas kārtību starp tiem. (13. augusts, 1903) Paralēli apkopoja jautājumus, kas būtu jāizskata visu dalībvalstu administrācijās, lai pēc 3 gadiem, nākošajā konferencē, izveidotu kopīgu starptautisku vienošanos.

Otrā starptautiskā radio konference notika Berlīnē 1906. gadā un tā apkopoja jautājumus, ko izvirzīja, bet neatrisināja, pirmajā konferencē. Tika izveidots starpvalstu līgums – International Wireless Telegraph Convention, kuru apstiprināja 1906. gada 3. novembrī. Tomēr dažas valstis kavējās ar šī dokumenta ratifikāciju un piemēram ASV to apstiprināja tikai 3. aprīli, 1912. gadā. Konvencijā tika definēti šādi noteikumi:

• Kuģu krasta atbalsta stacijām jāstrādā 24 stundas diennaktī,
• Jāskaņo aparatūra un jāraida tā, lai neradītu traucējumus citām radiostacijām,
• Tika noteikts, ka sakariem starp kuģiem un krasta stacijām jāizmanto divas - 300 metru (1 MHz) un 600 metri (500 kHz) fiksētas radioviļņu frekvences. Uz kuģiem jābūt raidītājiem, kas to nodrošina. Pieļauts – mazākiem kuģiem tikai 600 metri radiostacija.
• Ir kopīgi, visām valstīm, jāizveido kuģu radiostaciju reģistrs, kurš regulāri jāatjauno. Kuģus atpazīst pēc to 3 burtu koda (piem. MGY), sarakstā bija jāietver kādi 10 parametri par katru radiostaciju.
• Kuģi drīkst sazināties ar privātajām stacijām (tolaik – radioamatieru un privātas telegrāfa līniju pagarinātāja stacijas).
• Tika noteikta cena (samaksa) operatoram par katru noraidīto vārdu – 11.6 centi no krasta stacijas uz kuģa staciju un 7.7 centi no kuģa uz krasta staciju.
• Tiek ieviests SOS, kā briesmu signāls.
• Tiek noformulēts formāts, kādā jāveido savstarpējie radio ziņojumi. Parādās kodi:

PRB – vēlme sazināties,

-.-.- LTU LTU LTU DE LSY LSY LSY R - stacija LSY sauc staciju LTU. Ja stacija neatbild, izsaukums jāatkārto ar 2 minūšu intervālu, vēl 3 reizes. Ja tad neatbild, izsaukumu atkārto vēl 2 reizes ar ½ stundas intervālu.

.-.-. ziņojuma beigas

Ja telegramma ir garāka par 40 vārdiem, tā jāraida 20 vārdu grupās, tās atdalot ar ..--.. signālu

Radiosakars beidzās ar …-.- SK

• Procedūra, kā apmaksā dažādas telegrammas.

Šeit . un – nozīmē telegrāfa punktu un svītru, raidītu ar Morzes koda atslēgu.

Bez minētās Konvencijas eksistēja arī vairāki atsevišķu valstu un kompāniju likumi, kas noteica radio sakaru kārtību ēterā. Būtībā šie likumi tikai precizēja iepriekšējos, bet dažkārt izstrādāja jaunus punktus nākošajiem noteikumiem.

Stāvoklis ēterā nākošajos, pēc 1906. gada, katastrofāli pasliktinājās un tur sāka veidoties haoss. Radās nepieciešamība pārtraukt anarhiju ēterā un tur ieviest stingrāku kārtību. Īpaši asi tas iezīmējās pēc Titanika traģēdijas. Katastrofā tika vainoti visi – radioiekārtu ražotāji, kas savā starpā negribēja sadarboties, likumu nepilnības un privātās radiostacijas. Privātās radiostacijas vainoja īpaši – par traucējumu radīšanu uz darba frekvencēm, huligānismu – strādājot zem svešiem pazīšanās signāliem, raidot aplamu informāciju, raidot lēni, neprofesionāli, tādejādi traucējot normālu trafiku, jaukšanos, kur nevajag utt. Tika izteikts priekšlikums – turpmāk vispār aizliegt tādu "amatieru" darbību ar likumu. (Toreiz lietoja nosaukumu ham-fist, kaut kas līdzīgs profānam).

Tā situācija nobrieda, un valstis gatavoja nākošo ITU (International Telecomunications Union) IRC (International Radiotelegraph Convention) Konferenci, kurai 1912. gada 4. līdz 5. jūnijam vajadzēja notikt Londonā. Tā, kā tas sanāca tikai dažas nedēļas pēc Titānika traģēdijas tad Konferenci apturēja un pagaidīja, kamēr Britu un Amerikas tiesas izskatīs Titānika notikumus. Tad, augustā, pieņēma jaunu un precizētu Konvenciju. Tā zināma kā 1912 gada Londonas Konvenciju, kas noteica:

- nacionālos izsaukuma signālus raidītājiem (nākošajā konferencē tos nomainīja ar citiem, pilnīgākiem)

- meteoroloģisko un laika staciju frekvences.

- Q kodu un tā lietošanu (Q kodu saturs tāds, kā toreiz, tiek lietots arī šobrīd).

- obligātu 24 stundu radio dežūru uz lielajiem kuģiem.

- divus 3 minūšu klusuma brīžus ēterā (katras stundas 15. un 45. minūtēs) avārijas signālu uztveršanai.

- visām radio stacijām un operatoriem ir jābūt licencētiem, zem tā domājot arī privātās (amatieru) stacijas.

- 600 metru (500 kHz) frekvence tiek izdalīta tikai avārijas ziņojumiem ar augstāko prioritāti,

- SOS atkārtoti tiek apstiprināts, kā briesmu signāls.

- Privātās stacijas (amatieru stacijas) drīkst strādāt tikai virs 1.5 MHz (200 metri un uz leju).

Konvencija stājās spēkā 1913. gada 1. jūlijā, un tajā pirmo reizi pasaulē parādās starptautiski radioamatieru staciju regulējoši noteikumi.

Materiāls precizēts 2023. gada 1. jūnijā.

Paldies lasītājiem par precizējumiem, komentāriem un aizrādījumiem.