Radioamatieri_sākums

Radioamatieri sākums

Radio atklāšanas procesā, līdz zināmam brīdim, visi bija "amatieri". Bieži tieši amatieriska pieeja problēmai deva jaunus aspektus, materiālus un iedvesmu, kaut ko tālāk attīstīt. Arī paši zinātnieki darbojās kā amatieri – pētīja, eksperimentēja, mācījās no kļūdām un priecājās par sasniegto. Bieži zinātnieki savu darbu turpināja mājās – būvēja tur dažādas ar radio saistītas iekārtas, darbināja tās un mēģināja no tā gūt praktiskus labumus.

Ar laiku amatieru darbība no individuālām aktivitātēm izvērtās plašumā – tā sāka kļūt kolektīva. Ar to sāka nodarboties arvien vairāk interesenti, kas savā starpā sazinājās. Nostiprinājās vairāki virzieni – aparatūras konstruēšana, būvēšana un darbs ēterā. Tieši šo aspektu saskarsme radīja to, ko tagad sauc par Amatieru radio.

Liela nozīme bija tā laika publikācijām presē, žurnālos, grāmatās un specializētajā literatūrā. Vēl joprojām pasaulē meklē, kura tad bija pirmā tāda publikācija. Bez šaubām, šīs bija nozīmīgas:

1894. gadā Londonā Olivers Lodžs, izdevniecībā "The Electrician" (Elektriķis) publicēja rakstu žurnālā un vēlāk - grāmatu "The Work of Hertz" (Herca darbi), kurā rakstīja: "Daudzi eksperimenti ir viegli atkārtojami, jo tiem nav nepieciešams kaut kas tāds, kas jau nebūtu amatiera laboratorijā". (Grāmata tika atkārtoti izdota vēl vismaz divas reizes, katru izdevumu papildinot ar jaunumiem radio lietās).

Londona, 1898. gada janvāra žurnāls "The Model Engineer and Amateur Electrician", kurā Leslijs Millers (AIEE) publicēja aprakstu "Daži interesanti eksperimenti amatierim". Tur bija aprakstīts, kā uzbūvēt radiouztvērēju un raidītāju un ko ar tiem darīt. Pats būtiskākais šajā publikācijā bija tas, ka viņš iedrošināja lasītājus ar to nodarboties. Leslijs Millers turpināja šādas publikācijas arī nākamajos žurnālos.

ASV, 1899. gada jūlija žurnāls "American Electrician", kurā profesors J. Grīns (J. Green) apraksta raidītāja un koherera tipa uztvērēja un antenas shēmas.

1900. gads S. Botone (S.Bottone) grāmata "Wireless Telegraphy and Hertzian Waves", kurā detalizēti un praktiski bija aprakstīts, kā izveidot aparatūru, nepieciešamu radiosakaru veidošanai.

Noteikti jāpiemin, ka šādu literatūru nemaz tik plaši dabūt nevarēja! Vienkārši – nebija. Kas dabūja, un kam radās interese, tie mēģināja. Bet kuri tad bija tie, kas pa īstam "saslima"? Kurš bija tas, kurš pirmais izveidoja nopietnu amatieru staciju. Par to atkal īsti skaidrības nav.

Eiropā par tādu uzskata M. Denisu (M.J.C. Dennis) DNX, EI2B, kurš savu pirmo staciju 1898. gadā izveidoja Vūlvičas arsenālā Austrumu Londonā,. (Woolwich Arsenal in East London). Viņa nostāja bija, ka viņš esot pirmais, kas izveidojis savu raidstaciju, un nav bijis radio nozares darbinieks. Vēlāk viņš savu staciju pārcēla uz Īriju, Eiru un kļuva par IRTS pirmo prezidentu (Irish Radio Transmitters Society).

Amerikāņi šim jautājumam piegāja praktiskāk. Viņi amatieru (nekomerciālās) stacijas sadalīja vairākās kategorijās, pēc to nozīmes. Tā, kā amatieri iesaistījās arī vadu telegrāfa līniju "pagarināšanā pa gaisu", tad īsti nav skaidrs, kur tos ieskaitīt. Kranfordā, Njūdžersijā (Cranford, New Jersy) vien ir piefiksētas 30 tādas vietas, kur ir veidota šāda līniju pagarināšana. Viens no līniju operatoriem – Arturs Leech's 1909. gadā ir uzrakstījis atmiņas, kā viņš, būdams 15 gadus vecs zēns ir sācis darboties šai jomā. Vēlāk viņš ir turpinājis savu karjeru kā profesionāls speciālists. Amerikāņiem patīk pieminēt divus 8. klases jauniešus Bostonā, Massačūsetā, kuri 1904. gadā izveidoja savas stacijas, lai papļāpātu savā starpā 12.8 km attālumā. Tiek pieminēti arī divi citi jaunieši no Rhodes salas, kas veidojoši stacijas ar līdzīgu nozīmi. Par pirmo amatieri – Amateur Number One amerikāņi atzīst Irvingu Vermilija. (Irving Vermilya). Savā autobiogrāfijā viņš apraksta, kā tēvs viņu, 11 gadu vecu zēnu, ir vedis uz Ņujorku noklausīties G. Markoni lekciju par bezvadu telegrāfu, un Markoni pat esot uzdāvinājis viņam pirmo uztvērēju. Tālāk viņš mājās - Vernonā, Ņjujorkā attīstījis savu eksperimentu bāzi un izveidojis staciju. 1911. gadā aktīvi darbojies ēterā ar izsaukuma signālu – VN, un iesaistījies jaundibinātā kluba pasākumos. Ko nevar noliegt, ir tas, ka Irvins Vermilija ir pirmais amatieris, kas nokārtojis amatiera eksāmenu Brooklin Navy Yard un ieguvis Prasmju Sertifikātu ar Nr. 1. Tad arī, pēc obligātās reģistrēšanas, saņēmis pirmo amatierim izdoto izsaukuma signālu -1HAA. Pēc dažādām reformām viņš turpina kā 1ZE, un W1ZE. 1921. gada aprīļa beigās viņš, atbalstot radiopārraides amplitūdas modulācijā, no savas stacijas 1ZE veic arī pirmo publisko apraidi radioklausītājiem savā rajonā. Tad viņš palīdzēja izveidot rajona apraides staciju – WDAU, kas sāka raidīt 1922. gada maija beigās, un kas bija 11. apraides stacija valstī, darbojas vēl šobrīd zem koda WNBH – New Bredford Hotel.

No kā sastāvēja pirmā radioamatiera stacija? No raidītāja, uztvērēja un antenas. (Praktiski mainījies nav nekas). Pirmās amatieru stacijas darbojās telegrāfā.

Raidītājs bija – dzirksteļstraugas raidītājs, kuram kaut kā slēdza klāt antenu. Dzirksteli ieguva ar automašīnas indukcijas spoli. Ar primitīvu, bet lietotājam ērtu telegrāfa atslēgu, tai komutēja primārā, zemsprieguma ķēdē. Elektrību nodrošināja akumulators. Tika veidotas un pārbaudītas dažādas stabilas dzirksteļspraugas. Antenu, pilnveidojot LC kontūru, sāka slēgt pie tā - ar induktīvās saites palīdzību. Vēlāk, kad saprata un radās nepieciešamība skaņot šo LC kontūru, to darīja mainot induktivitāti (spoles ar atzarojumu kontaktiem, vai ievietotas viena otrā, ar summāro pret indukciju izmaiņu).

Uztvērējs bija ar kohereru, vēlāk to nomainīja "kaķa ūsiņas" (Cat's Whiskers) kristāla detektors.

Arī par antenu tai laikā skaidrības nebija. Bieži tā bija stacijas darba frekvenci noteicošais elements. To veidoja, vai nu kā garu, iespējami augstu paceltu vadu, dažreiz tās augstākajā galā piestiprinot radiālu vadu "cepuri", vai - kā koka mastu, no kura augšējā gala uz leju stiepās kādi 6 vadi, kā atsaites, bet augšā bija elektriski savienoti kopā, un tur iebaroti.

Tai laikā ēterā sakarus sāka veidot gan profesionāli radisti, gan amatieri. Vēl nebija noskaidrots, kas ir radioviļņu frekvence un kā radioviļņi izplatās. Jāpiemin, ka dzirksteļspraugas raidītāji taisīja briesmīgus parazītiskos izstarojumus plašā radio spektrā. Aparatūra uzlabojās un sakaru attālumi arvien palielinājās. Īsti nebija skaidrs, kā strādāt ēterā, nebija sakaru procedūras. Daži lietoja jūrnieku "žargonu", daži runāja brīvā tekstā. Daži strādāja ātri, profesionāli, daži – lēni, kā iesācēji.

Problēmas pieauga un sākās neapmierinātība.

Profesionāļi, kas ar radio telegrāfiju pildīja dažādus nopietnus pienākumus, kļuva dusmīgi uz amatieriem, kas viņiem vienkārši traucēja un dažreiz pat rupji iejaucās viņu darbā. Presē parādījās publikācijas par šo tēmu. Brieda konflikts, līdz pat domai – aizliegt amatieriem darboties vispār.

Par laimi, problēmas savā starpā bija arī profesionālajos sakaros. Bija nepieciešams kaut kādi noteikumi kas to visu sakārto.

Tā, 1903. gadā Vācija ierosināja, noorganizēja un sponsorēja pirmo starptautisko konferenci Berlīnē, par "bezvadu telegrāfa sakariem". Tomēr konferences gaitā atklājās, ka vairākos jautājumos, bez iepriekšējas vienošanās pašās dalībvalstīs, lēmumus pieņemt nevar. Īpaši tas attiecās uz dažādiem iekārtu ražotājiem, kuri nevarēja vienoties patentu un tehnoloģiju dēļ. Tāpēc konference beidzās ar Protokolu, kurā noteica kuģu un krasta staciju statusu un sakaru dibināšanas kārtību starp tiem. (13. augusts, 1903. gads) Paralēli apkopoja jautājumus, kas būtu jāizskata visu dalībvalstu administrācijās, lai pēc 3 gadiem, nākošajā konferencē, izveidotu kopīgu starptautisku vienošanos.

Otrā starptautiskā radio konference notika Berlīnē 1906. gadā un tā apkopoja jautājumus, ko izvirzīja, bet neatrisināja, pirmajā konferencē. Tika izveidots starpvalstu līgums – "International Wireless Telegraph Convention", kuru apstiprināja 1906. gada 3. novembrī. Tomēr dažas valstis kavējās ar šī dokumenta ratifikāciju un piemēram ASV to apstiprināja tikai 3. aprīli, 1912. gadā. Konvencijā tika definēti šādi noteikumi:

• Kuģu krasta atbalsta stacijām jāstrādā 24 stundas diennaktī,
• Jāskaņo aparatūra un jāraida tā, lai neradītu traucējumus citām radiostacijām,
• Tika noteikts, ka sakariem starp kuģiem un krasta stacijām jāizmanto divas - 300 metru (1 MHz) un 600 metri (500 kHz) fiksētas radioviļņu frekvences. Uz kuģiem jābūt raidītājiem, kas to nodrošina. Pieļauts – mazākiem kuģiem tikai 600 metri radiostacija.
• Ir kopīgi, visām valstīm, jāizveido kuģu radiostaciju reģistrs, kurš regulāri jāatjauno. Kuģus atpazīst pēc to 3 burtu koda (piem. MGY), sarakstā bija jāietver kādi 10 parametri par katru radiostaciju.
• Kuģi drīkst sazināties ar privātajām stacijām (tolaik – radioamatieru un privātas telegrāfa līniju pagarinātāja stacijas).
• Tika noteikta cena (samaksa) operatoram par katru noraidīto vārdu – 11.6 centi no krasta stacijas uz kuģa staciju un 7.7 centi no kuģa uz krasta staciju.
• Tiek ieviests SOS, kā briesmu signāls.
• Tiek noformulēts formāts, kādā jāveido savstarpējie radio ziņojumi. Parādās kodi:

PRB – vēlme sazināties,

- . - . - LTU LTU LTU DE LSY LSY LSY R - stacija LSY sauc staciju LTU. Ja stacija neatbild, izsaukums jāatkārto ar 2 minūšu intervālu, vēl 3 reizes. Ja tad neatbild, izsaukumu atkārto vēl 2 reizes ar ½ stundas intervālu.

. - . - . ziņojuma beigas

Ja telegramma ir garāka par 40 vārdiem, tā jāraida 20 vārdu grupās, tās atdalot ar ..--.. signālu

Radiosakars beidzās ar ". . . - . –" SK

• Procedūra, kā apmaksā dažādas telegrammas.

Šeit " . " un " – " nozīmē telegrāfa punktu un svītru, raidītu ar Morzes koda atslēgu.

Kārtējo reizi izveidojās situācija, kad tehnoloģijas attīstījās ātrāk, kā likumdošana. Diemžēl stāvoklis ēterā arī nākošajos gados (pēc 1906. gada Konvencijas) katastrofāli pasliktinājās un tur sāka veidoties reāls haoss. Bija nepieciešams pārtraukt anarhiju ēterā un ieviest tur stingrāku kārtību. Īpaši asi tas iezīmējās pēc RMS Titanika traģēdijas. Katastrofā tika vainoti visi – radioiekārtu ražotāji, kas savā starpā negribēja sadarboties, likumu nepilnības un privātās radiostacijas. Privātās radiostacijas vainoja īpaši – par traucējumu radīšanu uz darba frekvencēm, huligānismu – strādājot zem svešiem pazīšanās signāliem, raidot aplamu informāciju, raidot lēni, neprofesionāli, tādejādi traucējot normālu trafiku, jaukšanos, kur nevajag utt. Tika izteikts priekšlikums – turpmāk vispār aizliegt tādu "amatieru" darbību ar likumu. (Toreiz lietoja nosaukumu ham-fist, kaut kas līdzīgs profānam).

Tā situācija nobrieda, un valstis gatavoja nākošo ITU (International Telecomunications Union) IRC (International Radiotelegraph Convention) Konferenci, kurai 1912. gada 4. līdz 5. jūnijam vajadzēja notikt Londonā. Tā, kā tas sanāca tikai dažas nedēļas pēc Titānika traģēdijas, tad Konferenci apturēja un pagaidīja, kamēr Britu un Amerikas tiesas izskatīs Titānika notikumus. Tad, augustā, pieņēma jaunu un precizētu Konvenciju. Tā zināma kā 1912. gada Londonas Konvencija, kas noteica:

- nacionālos izsaukuma signālus raidītājiem (nākošajā konferencē tos nomainīja ar citiem, pilnīgākiem)

- meteoroloģisko un laika staciju frekvences.

- Q kodu un tā lietošanu (Q kodu saturs tāds, kā toreiz, tiek lietots arī šobrīd).

- obligātu 24 stundu radio dežūru uz lielajiem kuģiem.

- divus 3 minūšu klusuma brīžus ēterā (katras stundas 15. un 45. minūtēs) avārijas signālu uztveršanai.

- visām radio stacijām un operatoriem ir jābūt licencētiem, zem tā domājot arī privātās (amatieru) stacijas.

- 600 metru (500 kHz) frekvence tiek izdalīta tikai avārijas ziņojumiem ar augstāko prioritāti,

- SOS atkārtoti tiek apstiprināts, kā briesmu signāls.

- Privātās stacijas (amatieru stacijas) drīkst strādāt tikai virs 1.5 MHz (200 metri un uz leju).

Konvencija stājās spēkā 1913. gada 1. jūlijā, un tajā pirmo reizi pasaulē parādās starptautiski radioamatieru staciju regulējoši noteikumi.

ASV Mičiganas štata Senators Smits (William Alden Smith) pēc RMS Titanic katastrofas izmeklēšanas un tiesas turpināja iesākto kārtības ieviešanu, un tā rezultātā ASV 1912. gada 13. augustā iznāca "Radio Act of 1912" (Publiskais likums Nr. 264), kas pirmo reizi sakārtoja radio operatoru un radiostaciju darbu ASV. Šis dokuments bija pat konkrētāks un precīzāks par 1912. gada Londonas konvencija. Dokumentā pirmo reizi tika minētas radioamatieru stacijas un tās tika sadalītas kategorijās (pēc pielietojuma nozīmes). Tika izvirzīta prasība – visas amatieru stacijas oficiāli reģistrēt un tām piešķirt individuālus atpazīšanas signālus. Tad vēl - radioamatieru darbība tika nobīdīta prom no kuģu sakaru trafika frekvences, konkrēti – virs 1.5 MHz un uz augšu (200 metri un zemāk).

Lai arī viss pamazām sāka nokārtoties Radioamatieri saprata, ka ar to tās lietas nebeigsies. Kā "amatieri" ēterā sāka darboties dažādi ētera huligāni un brīvdomātāji, līdz ar ko ir jāsāk organizēties arī pašiem.

Amatieri sāka apvienoties klubos un biedrībās, lai ar lielāku spēku un nopietnību aizstāvētu savas intereses. Šādas apvienības radās rajonos, pilsētās, tad galvas pilsētās un visbeidzot valstīs.

Par pirmo dokumentāli reģistrēto amatieru apvienību – klubu uzskata 1908. gadā dibināto Kolumbijas universitātes studentu "Wireless Telegraph Club of Columbia University".

Pirmā nacionālā radioamatieru apvienība nodibinājās Austrālijā, Sidnejā - WIA (Wireless Institution of Australia), 1910. gada martā. Tajā bija 50 dalībnieku. Entuziasts, un ierosinātājs šai apvienībai bija Džordžs Tailors (George Tailor). Viņš bija arī nesen dibinātās Austrālijas aviatoru biedrības biedrs un saskatīja radio potenciālu arī aviācijā. Otrs, kas piedalījās šai apvienības dibināšana bija Valters Hannans (Walter Hannan) - praktiķis elektriķis.

Anglijā, viena no pirmajā radioamatieru asociācijām bija Manchester Wireless Society, dibināta 1911. gadā. (izsaukuma signāls – 2ZZ). Lodonā, 1913. gada 5. jūlijā izveidoja savu apvienību - London Wireless Club. Vēlāk to pārdēvēja par Wireless Society of London. Bija vēl dažas. Tomēr tālāko apvienību attīstību pārtrauca pirmais pasaules karš.

Jau pēc kara, 1922. gada novembrī, uz Wireless Society of London bāzes izveidoja Angļu nacionālo savienību - Radio Society of Great Britain (RSGB). Manchester Wireless Society tajā tika iekļauta kā Transmitting and Receiving (T&R) sekcija.

Amerikāņi savu American Radio Relay League (ARRL) izveidoja 1914. gada 6. aprīlī. Savās tradīcijās tā paturēja nosaukumu Relay (domāts - atkārtotājs, starpposms sakaru ķēdē), kā vēsturisku atsauci uz telegrāfa līniju pagarinātāja īstenotāju. ARRL izveidoja un organizēja Hirams Maksims (Hiram Percy Maxim) no Hartfordas, Konektikutā. Viena no viņa idejām bija izveidot ASV radioamatieru staciju tīklu, kas ļautu nodot ziņojumus no viena rajona uz citu, izmantojot starpstacijas, kā pastiprinātājus – atkārtotājus. Viņam pat izdevās izveidot sešas tādas līnijas starp valsts austrumiem un rietumiem. 1916. gadā no Ņujorkas uz Losandželosu un atpakaļ ziņa ceļā bija 1 stundu 20 minūtes.

Ap to pašu laiku arī citas valstis veidoja savas nacionālās radioamatieru organizācijas – REF Francijā, DARC Vācijā un citas.

Amatieru organizāciju dibināšana vēl vairāk piesaistīja interesentus nodarboties ar šo nodarbi. 1914. gadā lielajās valstīs: Anglijā 1600 licenču, ASV – ap 6000.

Bet visu attīstību pārtrauca pirmais pasaules karš. Radio sakari kļuva par svarīgu militāru jomu un nebija pieļaujams, ka tajā darbojas vēl kādi citi. Tāpēc daudzās valstīs 1914. gadā radioamatieru darbību pārtrauca ar likumu, un bieži pat lika nodot aparatūru valsts pārziņā.

Materiāls precizēts 2023. gada 22. jūnijā.