Radioviļņi Latvijā

Pagājušā gadsimta sākums. Krievu-Japāņu karš [1]. Tiek izveidota Klusā okeāna 2. eskadra. 59 Kronštatē radioficētus kuģus, ar radistu komandām uz tiem, sakoncentrē Liepājā (Lībavā), un nosūta 58 000 jūdžu tālā ceļā, karot ar japāņiem.

Pirmo krasta staciju Latvijā, sakariem ar Klusā okeāna 2. eskadras kuģiem, 1904. gadā uzbūvē Mērsragā. Šo var uzskatīt par pirmo radioviļņu izmantošanu Latvijas teritorijā, vismaz literatūrā pieminēto. Pieļauju iespēju, ka kāds Rīgas politehnikumā, vai privātā kārtā, ir mēģinājis atkārtot H. Herca, vai vēlākos Olivera Lodža 1894. gadā publicētos, vai A. Popova 1895. gadā veiktos eksperimentus, ar to radot te radioviļņus.

1906. gadā Liepājā (Karostā) un Ventspilī izveido krasta radiotelegrāfa stacijas kuģu navigācijai. Liepājā izveido antenu lauku ar četriem 75 metrus gariem, koka mastiem. Stacija darbojās uz 350 metru viļņa un sakaru attālums bija 110 km. Tika lietota Dikretē-Popova sistēmas radiostacija, ko vēlāk nomainīja uz Telefunken [2]. 1907. gadā gar Baltijas jūras krastu Krievijas impērijā bija jau 14 krasta stacijas un 53 novērošanas punkti.

1905. gadā starp trīs Pēterburgas punktiem – Sestrorecka, Oranienbauma un Pēterburgas jahtklubs notiek Dikretē [3] piegādāto radiostaciju pārbaude-demonstrācija Krievijas Pasta un telegrāfa virsvaldes pārstāvjiem (armijas radiostacijas parāda civilajiem dienestiem). Starp skatītājiem ir arī Rīgas telegrāfa apgabala inženieris H. Ķirts. 1905. gada 25. aprīlī profesors A. Popovs nolasa viņiem lekciju par radiotelegrāfu.

H. Ķirts, atgriezies Rīgā, sāk popularizēt radiotelegrāfu, un pirmā par to ieinteresējas Rīgas Biržas komiteja. 1909. gadā tā piedāvā Krievijas valdībai 30 000 rubļu radiosakaru izveidošanai starp Rīgu un Roņu salu. Tas nepieciešams, lai no Roņu salas savlaicīgi varētu paziņot par kuģu kustību Rīgas jūras līcī. Sevišķi aktuāli tas būtu ziemas navigācijas apstākļos. 1909 gada decembrī Pasta un telegrāfa virsvalde nosūta inženieri J. Lintneru izraudzīties piemērotu vietu staciju izvietošanai, kā arī stacijas izvietošanai Liepājā, sakaru uzturēšanai ar kuģiem. Rīgā Lintners izvēlējās Kundziņsalu. Stacijas Kundziņsalā, Roņu salā un Liepājā uzbūvēja 1912. gadā. Tās bija dzirksteļspraugas radiotelegrāfa stacijas ar 2 kW Telefunken raidītājiem. Pirmā pasaules kara sākumā tās demontē, ko nevar demontēt – to uzspridzina.

Pirmais pasaules karš, 1914-1918 gadi. Tiek pārtraukti visi civilie radiotelegrāfa sakari un tie, kopā ar aparatūru, nonāk armiju pārziņā. Cik tos kurš lietoja – šobrīd nerakstīšu. Man ir materiāli par to, bet tie vēl ir jāapstrādā. Aparatūra tādiem radiosakariem bija saražota. Ir ziņas, ka 1904. gadā vācu "Siemens un Halske" Pēterburgā uzbūvē rūpnīcu bezvadu telegrāfa iekārtu ražošanai. Krievija, no 1894. līdz 1904. gadam ražo savu "Radio depešu uztvērēju." Francija (Dikretē), Vācija (Siemens, Telefunken, Lorencs, Huth), Lielbritānija, ASV un citi arī intensīvi ražo iekārtas radiotelegrāfijai.

Nedaudz par to, kas pēc kara notiek Latvijā:

Sairst Krievijas impērija un tiek izveidota neatkarīga Latvijas valsts (18.11.1918). Jaunajā valstī atgriežas speciālisti, galvenokārt no Krievijas. Latvijā izveidojās augsti kvalificētu radio speciālistu grupa, kas noorganizē, un vēlāk attīsta, dažādas tās nozares: radiosakari, radiofons, radio iekārtu ražošana un izglītība. Par daudziem no viņiem šobrīd ir atrodami apraksti internetā, tāpēc te es viņus tikai pieminēšu: Jānis Lintners, Alberts Madisons, Aleksandrs Tīpainis, Jānis Asars.

Jaunā valsts sakārto ziņu dienestu. 1919. gada 4. martā izveido "Latopress", tad Latvijas preses biroju un beidzot, 1920. gada 5. maijā, izveido Latvijas telegrāfa aģentūru LETA, direktors Rihards Bērziņš. Nākošajā gadā LETA noslēdz sadarbības līgumu ar pasaules aģentūru grupu (Karteli) Reuters, Havesa un Volfa.

Uz esošās telekomunikācijas bāzes (telegrāfi, telefoni, līnijas) LR Satiksmes ministrija izveido Pasta un telegrāfa virsvaldi (PTV, 1927. gadā tā tika pārdēvēta par departamentu - PTD). PTV sakopj esošās telegrāfa un telefona līnijas un sāk informācijas apmaiņu ar ārzemēm. Bet tehnika attīstās. Telegrāfā sāk izmantot radio. No Krievijas bruņu kuģa tiek nopirkts (iemainīts pret pārtiku) dzirksteļspraugas raidītājs, uzstādīts Pētera baznīcas tornī un izveidota pirmā radiotelegrāfa centrāle - Rīga-1. Uztverošā stacija tika izveidota Cēsīs.

1921 gada 15 septembrī PTV ietvaros tiek izveidota Radio daļa (vadītājs Jānis Lintners.) Divus nākamos gadus daudz kas tiek sakārtots un izveidots no jauna, un 1923. gadā Radio daļa sastāv no: Rīgas raidošā radiostacija (Kuģu ielā), Rīgas uztverošā radiostacija (Rīgas pilī), Liepājas radiostacija un Rīgas uztverošā radiostacija (Dreiliņos).

Rīgas raidošā radiostacija. Atradās Kuģu ielā, bijušajā kuģu būvētavā "Lange un dēls". Sākotnēji tiek lietots no armijas resora pārņemts 2 kW dzirksteļspraugas raidītājs. Antena nostiepta no rūpnīcas skursteņa. 1922. gadā PTV iegādājas jaunu Huta firmas radioraidītāju [4]. Jaunais raidītājs (Rīga – 2) atbilda 1921. gada Ziemeļvalstuvalstu radiokonferences lēmumam: " pārtraukt radiosakaros lietot dzirksteļspraugas raidītājus un pāriet uz nerimstošu svārstību signāla raidītājiem" [5]. Jaunajam raidītājam bija radiolampu frekvences ģenerators, tā izejas jauda bija 0.25 kW. Kā jaunums tam bija radiotelefona režīms. Raidītājs tika izmantots telegrāfa radiosakariem telegrāfā ar Somiju, Zviedriju un kuģiem jūrā. 1923. gadā, galvenokārt pēc radiostacijas darbinieku iniciatīvas, Huta raidītāju 15 minūtes dienā darbina amplitūdas modulācijas režīmā, pārraidot laika ziņas, sadzīves notikumus un lasot rakstus no avīzēm. Šim faktam ir ļoti liela nozīme. Funkcionāli tiek izveidots nākošais Latvijas radiofons, Latvijas sabiedrībai tiek dota iespēja iepazīties ar pasaules jaunumu – Radio, jaunatne, un ne tikai viņi, tiek ieinteresēta darīt kaut ko, lai šīs pārraides varētu klausīties. 1924 gada 28. martā tieši no šī raidītāja notika LR Saeimas budžeta komisijas pārliecināšana par tāda jaunuma, kā Latvijas Radiofons, nepieciešamību. 1926. gadā Rīgas raidošo radiostaciju pārvieto uz Šampēteri un veco vietu likvidē.

Rīgas uztverošā stacija. No 1921. līdz 1923. gadam tā atrodas Rīgas pilī. Tad tā tiek pārcelta uz Dreilņiem.

Liepājas radiostaciju izveidoja Liepājas Karostā. Tur 1921. gada 1. septembrī uzstāda vienu, no kara resora pārņemtu dzirksteļspraugas raidītāju ar jaudu 2 kW un detektoruztvērēju. Antenas tika izveidotas starp četriem 75 metru augstiem koka mastiem, kas bija vēl saglabājušies no kara laikiem. Raidītājs galvenokārt nodrošināja ziņojumu apmaiņu starp kuģiem. 1922. gadā Liepājas radiostacija izveido sakaru kanālu ar Dancigu (tagad Gdaņsku). Tam tiek izmantots cits, 1.5 kW dzirksteļspraugas raidītājs. 1923. gadā tur tiek uzstādīts 5 kW "Telefunken" lampu raidītājs korespondences apmaiņai starp Rīgu un Berlīni. Liepājas pasta un telegrāfa kantora ēkā uzstāda lampu uztvērēju. 1925.-1926. gados raidstacijas darbinieki paši saviem spēkiem uzbūvē divus lampu raidītājus, 0.3 kW katru, vienu sakariem ar Dancigu, otru sakariem ar kuģiem. Pirmajam 1927. gadā palielināja jaudu līdz 0.5 kW.

Uztverošo staciju 1923. gadā pārnesa un iekārtoja uz J. Asara tēvam piederošās zemes Dreiliņos Kuzņecova ielā 17, tagad Slāvu un Lubānas ielas krustojumā. Tur, mājas bēniņos uzstādīja rāmja tipa grozāmu antenu. Uztveršanai lietoja "Telefunken" īsviļņu uztvērēju.

1924. gadā izveidotā sistēma darbojās sekojoši: Uztverošā stacija bija savienota pa telefona vadiem ar Galveno telegrāfu Rīgā, Aspāzijas bulvārī 15, kur atradās Siemens tipa telegrāfa aparatūra. Liepājā esošā radiostacija – tāpat. Darbojās trīs punktu sistēma ar atdalītu uztverošo un raidošo traktu. Tas nodrošināja ātrus un dupleksus sakarus ar korespondentiem. Pirmais no tādiem bija Berlīne, ar kuru tika nodibināti regulāri telegrāfa sakari.

Turpmākajos gados Radio daļai darbs tikai pieauga. Tā sāka apkalpot Jūras satiksmi un SOS kanālu (1926. gads), apkalpo gaisa kuģus (1931. gads), objektu (kuģu un gaisa kuģu) goneometriskā vietas noteikšanu (1935. gads). Un bez visa tā Latvijā, viena pēc otras, tiek izveidotas 4 radiofona apraides stacijas:

Pirmā no tām - 1925. gada 1. novembrī "Latvijas Radio", no Rīgas, sāk regulāras radio pārraides radioklausītājiem Latvijā. Tuvākos gados Latvijā izveido un atklāj vēl 3 radioapraides stacijas – Liepājā, 1932. gada 23. jūlijā, Madonā, 1932. gada 18. novembrī un Kuldīgā, 1934. gada 6. decembrī.

Jau no 1920. gadu sākuma Latvijā veidojās interese par radio klausīšanos. To sekmēja tas, ka Eiropā viena pēc otras tika atvērtas radiofona stacijas ( Londona, BBC– 1922. gada 1. februāris, Berlīne – 1923. gada 29. oktobris, Leipciga -1924. gada 1. martā, tai pašā gadā – Frankfurte, Minhene, Hamburga, Štutgarte, Breslava, Kēninsberga, Ķelne un Roma. 1925. gada 1. februārī – Varšava, un 1. novembrī - Rīga).

Latvijā sākās jauns posms – Radiokustība (definīcija no žurnāla Radio, Nr. 1, 1926. gada 23. aprīlis).

Tās ietvaros sāka aktivizēties cilvēki un organizācijas ar dažādām interesēm. Valsts iestādes – lai sakārtotu procesus un vēlāk gūtu ienākumus no tā, iekārtu tirgotāji – paredzot peļņu no tā, ražotāji – arī paredzot peļņu un zināmu prestižu no tā, un beidzot – mērķa auditorija – radioklausītāji. Par radioklausītājiem domāja visi iepriekšminētie, katrs no sava viedokļa. 

Pateicoties tam, ka Latvijas radio speciālistu grupa tai brīdī vēl prata sadarboties savā starpā, tika izveidota radio interesentus - radioklausītājus pārstāvoša organizācija (biedrība), kas vēlāk varēja, kā vērā ņemama organizācija, piedalīties procesa sakārtošanā.

Brīvprātīgi radio speciālisti 1924. gada sākumā nolēma dibināt profesionālu biedrību. Līdz pavasarim tika izstrādāti statūti un iesniegti reģistrēšanai apgabaltiesā. Pirmā sapulce notika 1924. gada 18. jūnijā un tajā piedalījās 13 profesionāli radio darbinieki un 1 amatieris. izveidoja LRB (Latvijas Radio biedrību) [6]. Gada laikā biedrībā iestājās ap 300 biedru.

Tai pašā laikā PTV arī visā tajā saskatīja savas intereses, un izveidoja "naudas pumpīti". Par to, ka kāds klausās radio, ir jāmaksā. Latvijā Izveidoja Radioabonentu sistēmu. Par klausīšanos jāmaksā 2 Ls mēnesī, jāmaksā 3 mēneši uz priekšu. Ja maksāšanu nokavē – tad par kavētajiem mēnešiem jāmaksā 4 Ls. Bija kārtība, kā maksāt par vasaras mēnešiem, kad tauta devās "uz laukiem, vai vasarnīcām". Tirgotājiem, lai atbalstītu vietējos ražotājus, uzlika augstu muitas nodokli no ārzemēm ievestajai radioaparatūrai un detaļām. Ražotāji arī cieta no muitas nodevām par ievestajām radio detaļām. Ar šo muitas nodokli PTV cerēja atbalstīt pati savu PTVGD (PTV galvenās darbnīcas, vēlāk VEF) iekārtu ražošanu. Šo sistēmu PTV (PTD) uzturēja līdz pat 2. pasaules karam.

Radio ir jaunums, klausīties gribās. Neko darīt – jāmaksā. Jāmaksā divreiz, par klausīšanos - abonenta maksa, un vēl pie katra aparāta pirkšanas, par to legālu piereģistrēšanu (zīmognodoklis 10-40 Ls, atkarībā no aparāta, apstiprināts ar zīmogu, vai marku aparātā). Bet varbūt pats kaut ko var uztaisīt un ieekonomēt?

PTV strādāja arī progresīvi radiotehniķi, tāpēc viņu 1923. - 1925. gados izveidotajos Radioabonentu noteikumos [7] bija paredzēta īpašu klausītāju grupu – radioeksperimentatori. Par šīs grupas izveidošanu jāpateicās LRB, kas aktīvi piedalās šo noteikumu izstrādāšanā.

Radioeksperimentatori bija domāti cilvēki, kurus interesēja ne tik daudz programmas klausīšanās, kā paša aparāta būve. Radioeksperimentatoriem, pēc īpaša eksāmena nokārtošanas, ļāva būvēt pašam savu – sākumā kristaldetektora, vēlāk arī lampu uztvērēju, un klausīties to, maksājot tikai abonenta maksu 2 Ls mēnesī. Radioeksperimentatora eksāmens bija nokārtojams katru otrdien, Rīgā, PTV telpās, Radio daļā (ieeja no Radio torņu puses, 4. stāvā 😊). Jāsamaksā 5 Ls. Varēja izvēlēties – kārtot teorētisko, vai praktisko eksāmenu. Eksāmena programma stipri atgādina šī brīža radioamatieru eksāmenu un bija tobrīd publicēta divos Valdības vēstnešos – 257. un 271. numuros. Bija tādas tēmas: ja kārtoja teorētisko eksāmenu – Oma likums, radio elektriskas ķēdes, elektromagnētiskie viļņi, lampu raksturlīknes un parametri, reģenerācija, kaitīgie izstarojumi un to novēršana. Ja kārtoja praktisko eksāmenu – uztvērēja shēmas uzņemšana, aparāta pieslēgšana antenai un zemējumam, kvēlbaterijas un anoda baterijas pieslēgšana aparātam, Uztvērēja iestatīšana uz noteiktu vilni, kļūdu uziešana svilpojošā pastiprinātājā, izstarojošas shēmas regulēšana, antenas salāgošana ar uztvērēju un skalu graduēšana. Visiem eksaminētajiem vēl bija jānokārto Radionoteikumu sadaļa – likums par radiostaciju ierīkošanu un lietošanu (par radiostacijām tobrīd sauca arī radiouztvērējus), noteikumi par radiofonu, noteikumi par antenu būvi. Par eksāmena nokārtošanu izdeva speciālu personificētu radioeksperimentatora apliecību, kuru bija jāglabā vietā, kur notika eksperimenti un to nedrīkstēja nodot citai personai. Būvētie aparāti tika pakļauti PTV kontrolei. LRB panāca, ka eksāmenu par radioeksperimentatora apliecību tās biedri varēja nokārtot arī LRB telpās. Šim mērķim tika izveidota eksaminācijas komisija 7 speciālistu sastāvā.

Tālāk viss notika tāpat, kā tas notika visā pasaulē. Ar dažiem izņēmumiem.

LRB telpās (Baznīcas ielā 4a – 8) notika lekcijas par dažādiem radio jautājumiem. izveidoja tematisku bibliotēku saviem biedriem un izveidoja laboratoriju, kurā iepazīties ar uzbūvētu radio. Tobrīd, pēc likuma radio privātās mājās un dzīvokļos nevarēja būt. Speciālisti viens otru konsultēja un kopā būvēja. Tad paši, un sadarbībā ar radio ražotājiem, veidoja radio izstādes. LRB apmeklēja daudz skolnieku.

Lai dzīve neliktos medus maize, arī LRB biedriem, ja tie klausījās savus būvētos radio, bija PTV jāmaksā Radioabonenta maksa un vēlāk, kad sāka lietot radiolampas - zināma nodeva par katru no tām. Vai to visi darīja – šobrīd nenoskaidrots jautājums 😊 Vispār tos, kas klausījās radiopārraides bez abonenta maksas sauca par radiozaķiem.

1925. gada 1. novembrī "Latvijas Radio" pirmo pārraidi esot klausījušies 331 radioabonents un vairāki desmiti radiozaķu. Radiozaķus ķēra. Sākotnēji – pēc antenām, kas bija nepieciešamas kaut cik jēdzīgam detektoruztvērējam. Tad vēlāk, kad parādījās audioni, pēc signāla, kas bija dzirdams ēterā ap šo uztvērēju. Parādoties superheterodīnu uztvērējiem ķeršana palika sarežģītāka. Raksta, ka daudz noķerto radiozaķu esot bijuši jaunieši, par kuru nodarbošanos vecāki nemaz neesot zinājuši. Noķerot, pie pirmās reizes esot izteikts brīdinājums un likts kļūt par radioabonentu, pēc tam - naudas sods un aparatūras konfiskācija.

LRB bija grupa biedru, kurus interesēja ne tikai aparatūras būvēšana radio uztveršanai, bet arī radio raidīšanai. Citur pasaulē ar to nodarbojās jau divdesmit gadus. Šī grupiņa LRB ietvaros izveidoja Īsviļņu sekciju. Tie bija Latvijas pirmie radioamatieri (HAM). Šo tēmu vispilnīgāk izpētījis, un to aprakstījis, ir Juris Trukšāns – YL2CR. Es pievienoju savai mājas lapai viņa pēdējo, vispilnīgāko rakstu (skat satura rādītājā).

Līdzīgi, kā citur pasaulē, reizē ar radiofona darba sākšanos sāka izdot drukātu radio programmu. Tad - specializētu radio žurnālu. Tādi secīgi bija trīs – Radio, Radio Amatieris un Radio abonents. Katrs no viņiem nedaudz atšķīrās savā tematikā, bet kopumā tie visi bija veltīti radio jautājumiem.

Izdeva grāmatas par radio tēmu – gan iesācējiem, gan mācību literatūru mācību iestādēm.

Latvijas universitātē, Mehānikas fakultātē, Telekomunikāciju katedrā (vecākais docents, vēlāk dekāns J. Asars) no 1925. gada sāka vājstrāvu iekārtu inženieru sagatavošanu. Līdz 1940. gadam tika apmācīti ap 80 jaunu inženieru. Vēlāk, 1934. gada rudenī, tika atvērta VEF amatu skola, kurā arī sagatavoja radio speciālistus.

Latvijas trīs vadošie radio ražotāji – VEF, A/S A. Leibovics un A/S Apsītis&Žukovskis ražoja Eiropas līmenim atbilstošu radioaparatūru. Bez vadošajiem - radioaparatūru ražoja arī mazākas darbnīcas (kopā aptuveni - 26). Latvija kļūst par radioficētāko valsti Baltijā un Polijā (60 radioaparāti uz 1000 iedzīvotājiem).

Lai arī tajā laikā visā pasaulē radioamatieri strādāja ēterā, Latvijā raidošas iekārtas privātpersonām būvēt un lietot bija aizliegts. Satiksmes ministrija aizbildinājās ar visādiem argumentiem – viss jau ir atklāts un raidīšanas laiks ir pagājis, to nepieļauj Latvijas kara resors un līdzīgi. Tai pašā laikā starptautiskajos dokumentos Latvijai visu laiku tika izdalīts savs pazīšanās signāls. Citas valstis apkārt mums aktīvi darbojās ēterā. Latvijas vienīgais raidošais amatieris bija Latvijas radiofona pašbūvēta 20 vatu pārbaudes stacija, ar izsaukuma signālu KCZ1. Vispirms tā darbojās tikai raidīšanas režīmā, kā signāla bāka, uz 25, 35, 45, 75, 100, un 125m viļņiem, raidot ar 10 minūšu intervālu frāzi "CQ de KCZ1 QRA Riga Latvia radiofons pse QSL". Tad vēlāk, KCZ1 sāka sazināties arī ar ārvalstu amatieriem.

Raidīšanu organizēja Rīgas Radiofona stacijas priekšnieks Dr. R. Valters, kas bija arī LRB īsviļņu sekcijas un QSL biroja vadītājs. Izmantojot Rīgas Radiofona antenu (Radio ielā) un mazu, 20 vatu raidītāju viņš ( bet varbūt kāds cits, skat zemāk) esot raidījis apmācības kursu Morzes telegrāfa apgūšanai (un uztvērēju skaņošanai). Paralēli darbojās arī Vācu radioamatieru biedrības īsviļņnieki. Savas darbības abas biedrības esot saskaņojušas (caur Latvijas radio biedrību savienību?). Pieļauju, ka Vācu radio biedrība līdzēja ar izsaukuma signālu un kaut ko arī organizēja no Rīgas Radiofona raidītāja, diplomātiski apejot Latvijas likumus.

Kāpēc tika izmantots šāds izsaukuma signāls un kad šī stacija pārstāja darboties, šobrīd nav noskaidrots. Par Vācu radioamatieru biedrības īsviļņniekiem es neesmu atradis neko. Izsaukuma signāla daļa KC1 1924. gadā ir piešķirta "Deutscher Radioclub Ortsgruppe Ringenwalde (Kr. Templin)" (Rigensvalde atrodas 100 km no Berlīnes, Ščecinas virzienā).

Visas pārējās Latvijas radiostacijas oficiāli darbojās tikai novērotāju režīmā. Bija nelegāli izņēmumi, bet tādus ķēra un sodīja. Zināms tāds ir Teodors Lapiņš, kuru 1930. gadā tiesāja paraugprāvā un piespieda 200 Ls soda naudu.

Latvijas Radio amatieri iespēju oficiāli strādāt ēterā saņem tikai 1936. gada 17. martā.

Sakarā ar Latvijas republikas okupāciju 1940. gadā, privātās radiostacijas tiek likvidētas, radioapraide tiek reorganizēta un drīzi vien pastāvošā vara iedzīvotājiem liek nodot visus radiouztvērējus.

Sākās Otrais Pasaules karš.

**********

[1].  Krievu-Japānu karš. Krievijas impērija lauž ceļu uz tālajiem austrumiem. Ir uzbūvēts Transsibīrijas dzelzceļš, bet tā galapunkts ir ziemā aizsalstoša osta – Vladivostoka. Starpvalstu vienošanās rezultātā uz 50 gadiem ir iegūta cita osta – Portartura, kas Mandžūrijā, vairāk uz dienvidiem. Apetīte aug – kaimiņos, vēl vairāk uz dienvidiem, ir Koreja. Bet tur saimnieko Japāņi.

Tad vēl – Krievijas iekšējais politiskais stāvoklis tai laikā kļuva arvien nestabilāks. Iepriekšējo caru neizlēmība un cara Nikolaja II iekšpolitiskā stāvokļa neizpratne noveda valsti dziļas krīzes stāvoklī. Cara padomnieki un iekšlietu ministrs Vjačeslavs fon Plēve ierosināja – "Mums ir nepieciešams mazs, uzvaru nesošs karš. Tas nomierinās tautu." Par pretendentu izvēlējās Japānu, ar domu – pie reizes atrisināt tālo austrumu ostu jautājumu.

Piecu – sešu nedēļu laikā, pa tran Sibīrijas dzelzceļu tika Portarturā saformēta sauszemes armija un mobilizēta tur jau esošā – Klusā okeāna eskadra. 1904. gada 8. februārī Krievija uzsāka karu ar Japānas impēriju. Krievijas impērija nenovērtēja Japānas armiju un tika pazemojoši sakauta gan uz sauszemes, gan jūrā. Krievijas lielā, bet tehniski novecojusi jūras kara flotes daļa - Klusā okeāna 1. eskadra - tika bloķēta Portarturā un sakauta Dzeltenajā jūrā.

Steigā, no Krievijas Baltijas flotes, kas bāzējas Kronštatē un Liepājā (Lībavā), tika saformēta Klusā okeāna 2. eskadra. Tās galvenie spēki, viceadmirāļa Zinovija Rožestvenska vadībā, no Liepājas ostas uz Tālajiem Austrumiem izgāja 1904. gada 2. oktobrī.

To, 1905. gada 27. maijā netālu no Cusimas salas sagaidīja un jūras kaujā, dienas laikā, pilnīgi iznīcināja Japānas Imperatora flote, admirāļa Hehatiro Togo vadībā. No 38 flotes kuģiem 27 tika nogremdēti un 5 tika saņemti gūstā.

Karš bija praktiski zaudēts. 1905. gada 27. jūlijā tas beidzās.

Krievu-japāņu karā piedalījās arī vairāki tūkstoši latviešu vai no Latvijas nākušu militārpersonu, tai skaitā daudzi vēlāk ievērojami Latvijas politiķi, virsnieki un valsts darbinieki.

Veicot kara analīzi - kopumā Krievija karā zaudēja 108 kara kuģus un ap 500 tūkstošu karotāju. Karā pirmo reizi tika izmantoti daudzi jauni ieroči un taktiski risinājumi: smagās mortīras, mīnmetēji, ātršāvējas haubices, "Maksima" sistēmas ložmetēji, dzeloņstieples ierakumu aizsardzībai, artilērijas netiešās uguns izmantošana, pozīciju cīņu taktika, radiosakari un citi.

Ir zināms, ka 1904. gadā Krievijas flotes administrācija Franču inženierim-uzņēmējam E. Dikretē (Eugene Adrien Ducretet) ir pasūtījusi 25 kuģu radiostacijas [2] ar ko kuģi radioficēti.

[2]. Pēc "List of wireless-telegraph shore stations of the world" 1906. gada 1. oktobra saraksta Krievijas impērijā bija astoņas krasta stacijas: Libau (Liepāja), Kronstat, St. Petersburg, Revel (Tallina), Riga, Helsingfors (Helsinki), Sevastopol, Kherson. Visas viņas strādāja uz 350 m (857 kHz) viļņa un sazināšanās attālums bija 110 km. Praktiski visās lietoja Telefunken sistēmas raidītājus, izņemot Libau un Kherson, kurās bija Ducretet - Popoff tipa sistēmas, kuras plānoja nomainīt uz Telefunken.

[3]. E. Dikretē (Eugene Adrien Ducretet) bija mēriekārtu un laboratorijas instrumentu ražotājs, pirmais, kurš atkārtoja A., Popova eksperimentus Francijā, un tiek uzskatīts par Francijas Radio tēvu. Sadarbojās ar A. Popovu viņa, 1898. gadā izveidotā, "radio depešu uztvērēja" ražošanā. Palīdzēja A. Popovam patentēt izgudrojumu pasaules valstīs – Lielbritānijā, Anglijā, Šveicē, ASV un Spānijā. Kronštates Virsnieku mīnu skolas klase jau līdz A. Popova atklājumiem bija aprīkota ar E. Dikretē ražotiem mērinstrumentiem un iekārtām.

[4]. Par Huta firmas, dažreiz sauktu par Huta sistēmas raidītāju, tehniskās informācijas ir diezgan maz. Zināms, ka šis raidītājs bija ar nedziestošo svārstību ģeneratoru (domājams uz radiolampām), izejas jauda telegrāfa režīmā 0.25 kW, saturēja amplitūdas modulatoru, jo varēja darboties radio telefonijā. Pieļauju, ka pirkšanas brīdī tā bija progresīvākā no pieejamajām nopērkamajām pabeigtām konstrukcijām, ar kuru aizvietot dzirksteļspraugas raidītājus, ko pēc starpvalstu vienošanās [5] sāka noņemt no ekspluatācijas. Tieši šis Rīgas raidītājs palīdzēja 1924. gada 28. martā pārliecināt Latvijas Saeimas budžeta komisiju par steidzamu nepieciešamību izveidot Latvijas radiofonu. Līdzīgi gājis ir arī Ungārijā, kur tika nopirkti divi tādi raidītāji un arī viņiem tie sekmēja radiofona izveidošanu Budapeštā.

Vēsture: 1906. gada 1. aprīlī Berlīnes uzņēmums "Kuhnsch & Jaeger" Berlīnē, Wilhelmstrasse 130 - 132 izveido uzņēmumu "Gesellschaft für Funkentelegraphie" radiotelegrāfa iekārtu ražošanai. 1908. gadā to pārņēma Eriks Hūts un nosauca par "Dr. Erich F. Huth G.m.b.H.". 1923. gadā to pārsauc par "Signalbau AG, Dr. Erich F. Huth" (Signalbau Huth). 1934. gada 10. Oktobrī Hanoverē tiek nodobināts uzņēmums "Huth Apparatefabrik " ( dibinātāji C. Lorenz AG un Telefunken AG) un "Signalbau AG, Dr. Erich F. Huth" kļūst par šī uzņēmuma meitas uzņēmumu. Pēc 2. Pasaules kara, Hanovera nonāk Britu ietekmes zonā un Huth Aparatfabrik apvieno ar Telefunken. Pēdējās ziņas ir, ka Huth Aparatfabrik īpašumi 1998. gadā piederējuši "Thomson Consumer Electronics GmbH & Co. OHG".

Trīs lielākie Vācu uzņēmumi - Telefunken, no 1903. gada, Lorenz, no 1905. gada un Signalbau Huth, no 1908. gada, tiek uzskatīti par Vācijas Veimāras republikas lielo Radio trijnieku. Huts ražoja radio iekārtas armijai, aviācijai un plašam patēriņam. Ražoja arī radiolampas, tomēr patentu strīda dēļ ar Telefunken, 1930 to pārtrauca. Hutam pieder 521 patentes dažādās valstīs, tomēr 1927. gadā viņš tās pārdod C. Lorenz AG.

[5]. 1921. gadā, no 10. līdz 15. septembrim, Rīgā notika Ziemeļeiropas valstu telegrāfijas konference, kurā piedalījās speciālisti no Somijas, Zviedrijas, Norvēģijas, Krievijas, Lielbritānijas, Vācijas, Polijas, Dānijas, Dancigas, Lietuvas, Klaipēdas apgabala, Igaunijas, kā arī lielās Ziemeļu telegrāfa sabiedrības pārstāvji. Konference panāca vienošanos par telegrammu apmaiņas kārtību, par apmaksas sistēmu un nolēma aizliegt radiotelegrāfa sakaros izmantot dzirksteļspraugas raidītājus.

[6].  Latvijas Radio biedrība ir viena no vecākajām radioamatieru biedrībām Latvijā. Dibināta 1924. gada 18. jūnijā - tad, kad radās doma par Latvijas radiofona organizēšanu. Biedrību dibināja 13 radiospeciālisti, to skaitā arī radiotelegrāfisti un viens radioamatieris. Biedrības organizators bija inženieris Jānis Asars (no 1925. gada Latvijas Universitātes privātdocents). Desmit gadu laikā biedrība kļuva par vienu no lielākajām amatieru organizācijām ar 300 biedriem, tai bija nodaļas daudzās Latvijas pilsētās.

Biedrības centrālā valde izveidoja laboratoriju amatieru mēģinājumiem un aparātu pārbaudei, kā arī vienu no lielākajām radioamatieru bibliotēkām Eiropā (vairāk nekā 1100 grāmatu latviešu, vācu, angļu, krievu, franču, spāņu un citās valodās).

Pirmajos desmit pastāvēšanas gados biedrība noorganizēja 14 amatieru un 6 radiotelegrāfistu kursus, kā arī 7 radio izstādes. Tika lasītas lekcijas par aktuāliem radiotehnikas jautājumiem, kā arī noorganizētas ekskursijas uz raidstacijām, elektrostacijām un rūpnīcām. Biedrība ietilpa Starptautiskajā Amatieru līgā. Biedrībā darbojās īsviļņu sekcija (pēc to laiku likumiem ar radioamatierismu varēja nodarboties tikai radio biedrības biedri). Par sevišķi nozīmīgu pasākumu uzskatāmas regulārās radio izstādes, kurās ražojumus demonstrēja gan Latvijas, gan ārvalstu firmas. (no "Sakaru Pasaule")

[7]. 1922. gada 28. oktobra "noteikumi par radiostaciju ierīkošanu un lietošanu". Pirmie tāda veida noteikumi. Sīkāk neesmu iepazinies, jo fundamentālie, ir nākošie.

PTV 1923. gadā izveido, un valsts Prezidents J. Čakste 4. jūnijā apstiprina, "Likumu par radiostaciju ierīkošanu un lietošanu". Likums nosaka (tālāk mans konspekts), ka visas radiostacijas (arī uztvērēji) Latvijas teritorijā atrodas valsts pārziņā, vai padotas valsts uzraudzībai un kontrolei. Nevienam nav tiesības bez iepriekšējas PTV atļaujas izgatavot, iegādāt, glabāt, uzstādīt un lietot radio-telegrāfa vai radiofona stacijas, atsevišķus radioaparātus vai to piederumus. PTV, saskaņā ar esošo 1912. gada Londonas radiotelegrāfa konvenciju, un citiem noslēgtiem, vai turpmāk noslēdzamiem starptautiskiem līgumiem, izstrādā sīkākus nosacījumus par visu radiostaciju lietošanu (izņemot Apsardzes ministriju). Nosacījumus apstiprina Satiksmes ministrs. Likumā vēl ir noteikta pakļautības kārtība starp Apsardzes ministriju, Satiksmes ministriju un PTV dažādos gadījumos (karš u.c.). Īpašs ir - 9. punkts, kas nosaka sodus par šī likuma neievērošanu – soda naudu līdz 2500 lati, vai cietuma sodu, vai abi kopā un radio rīku konfiskācija. Ar šo likumu tiek atcelts 1922. gada 28. oktobra "noteikumi par radiostaciju ierīkošanu un lietošanu".

Šim likumam sekoja vairāki noteikumi.

1924. gada – 29. aprīļa noteikumi "Takse radiofona aparātu un to daļu zīmogošanai ". Sīkāk neesmu iepazinies, jo drīz tos atmaina.

1925. gada 31. janvārī Satiksmes ministrs J. Pauļuks apstiprina "Noteikumus radiostacijām, radioaparātiem un to piederumiem, kuri padoti 4. jūnija 1923. gada likumam par radiostaciju ierīkošanu un lietošanu". Noteikumos tiek definēts, kas ir radiostacija, radioaparāts un radio piederumi. Radio piederumi ir praktiski viss – no kā veido radioiekārtas, ieskaitot grozāmos kloķus un antenas vadu.

1925. gada 13. novembrī tiek izsludināti vēl deviņi augšminētā likuma noteikumi:

1. "Noteikumi radiofona vispārējai lietošanai". Te definēts, ka PTV Latvijas pilsoņiem, valsts un pašvaldības iestādēm, juridiskām personām un pašvaldībām izsniedz atļaujas, kas dod tiesības iegādātie, uzstādīt un lietot radioaparātus un radiofona uztverošās iekārtas radiofona priekšnesumu uztveršanai, iepriekš nomaksājot abonēšanas maksu par gada ceturksni. Atļauja ir personīga un nav nododama citai personai. Atļaujas īpašniekam ir tiesības savām vajadzībām:

- iegādāties radioaparārus PTV pret samaksu, nomaksu vai īri,

- īrēt, vai iegādāties radioaparātus privātās firmās, kurām ir attiecīgas PTV izsniegtas ražošanas, vai tirgošanas atļaujas, un kuras ir atbilstoši zīmogotas pēc PTV noteikumiem.

- uzstādīt radioaparātu un antenu atļaujā norādītajā vietā ievērojot noteikumus par antenu uzstādīšanu.

- izgatavot kristāldetektora uztvērējus nomaksājot attiecīgu zīmogošanas maksu,

Atļaujas īpašnieks drīkst uztvert un klausīties visu radiofona staciju priekšnesumus. Aizliegts bez speciālas PTV atļaujas uztvert adresētu radiokorespondenci (kā telegrāfā, tā radiotelefonā) un izpaust tās saturu.

Aizliegts ar savu radioiekārtu traucēt valsts telegrāfa, telefona, radio, kā arī radiofona uztvērēju darbību un lietot to kā raidītāju.

PTV ir tiesības kontrolēt radioiekārtas to uzrādītajās adresēs.

Abonentiem nav tiesības nodarboties ar radio iekārtu izgatavošanu un tirdzniecību (bez īpašas atļaujas)

Abonentam regulāri jāmaksā abonenta maksa. Par kavēšanu paredzēts sods divkāršā maksas apjomā.

Šie noteikumi atceļ iepriekšējos – 29. aprīļa noteikumus "Takse radiofona aparātu un to daļu zīmogošanai ".

2. "Noteikumi par antenu būvi radiofona uztvērējiem". Te aprakstīts, kā jāuzstāda droša antena. Antenas garums ierobežots – 50 metri. Visi materiāli (Antenas vads, atsaites, masti u.c.) jāizvējas ar 3 kārtīgu rezervi. Virkne noteikumu, kā antenas vadam jāšķērso zemsprieguma vadi un citas antenas. Antenām jābūt zemes slēgam – ierīcei ar kuru antenu atslēdz no uztvērēja un sazemē nelietošanas gadījumos. Noteiktas prasības zemes vadam. Zemes slēgā jābūt zibens aizsargam, kas aizsargā antenu no sprieguma, kas lielāks par 300 voltiem.

3. "Takse radiofona priekšnesumu abonēšanai ". Abonents jāslēdz uz gadu, atskaitot vienreizējos gadījumus demonstrācijai un pārbaudēm. Maksa par ceturksni – radiofona abonentiem personīgām un ģimenes vajadzībām un Radio eksperimentatoriem personīgai eksperimentēšanai un ģimenes vajadzībām - 6.- Ls/ceturksnī. Valsts un pašvaldības iestādēm, slimnīcām un patversmām – iestāžu vajadzībām – 3.- Ls/ceturksnī. Raidorganizācijām radio un tehniskiem kursiem – 12.- Ls/ceturksnī. Bezpeļņas biedrībām u.c. – 30.- Ls/ceturksnī. Kinemotogrāfiem, kafejnīcām, viesnīcām, firmām, veikaliem u.c – 90.- Ls/ceturksnī. Vienreizēja publiska demonstrēšana, izņemot atļauju – 10.- Ls, eksperimenti – 5.- Ls. Mācību iestādēm un skolām abonēšana nav jāmaksā.

4. "Radiofona zīmogošanas takse radioaparātiem un radio piederumiem". Radioaparāts – 10.- Ls par katru lampiņu, bet ne vairāk par 40.- Ls no viena aparāta. Kristāldetektora aparāts – 2 Ls.-. Radiolampa – 2.- Ls. Galvas telefons vienkāršais 1.- Ls, dubultais – 2.- Ls. Skaļruņi – no 5.- līdz 20.- Ls, atkarībā no izmēra. Iespēja zīmojot veikalā, pārdodot radio piederumus ir atkarīga no pilsētas Latvijā – Rīgā 500.- Ls, miestos un uz laukiem – 100.- Ls.

5. "Noteikumi radioeksperimentatoriem". Par radioeksperimentatoru yiek uzskatīta persona, kas nokārtojusi eksāmenu PTV un tai ir izdota radioeksperimentatora atļauja. Noteikumos uzskaitītas personas, kas atļauju var saņemt bez eksāmenu kārtošanas – augstskolu mācību spēkiem, skolu un arodskolu fizikas un tehnisku zinātņu skolotāji, radiotehniski darbinieki u.c. Eksāmenu var pieņemt arī radiobiedrības ietvaros. Atļauja ir personiska, un to nedrīkst nodot citai personai. Atļauja ļauj: ierīkot antenu, iegādāt un uzstādīt radioaparātus, kuri atļauti radioabonentiem, Konstruēt, mēģināt un uzstādīt uztverošos radioaparātus ar kristāldetektoru un lampiņām. Konstruēt un mēģināt raidošas iekārtas aizliegts. Ir tiesības uztvert un klausīties visu radiofona staciju priekšnesumus. Aizliegts uztvert adresētus sūtījumus gan radiotelegrāfā, gan radiotelefonā un to saturu izpaust. Jāmaksā abonēšanas maksa (6.- Ls/ceturksnī), kavēšana tiek sodīta ar dubultu maksu. (Praktiski tie paši radioabonenta noteikumi, tikai jākārto eksāmens, lai būvētu savu uztvērēju. Bet viss nāk pakāpeniski …).

6. "Programma radioeksperimentatoru pārbaudīšanai". Programmā ir trīs sadaļas: Teorija, praktiskās zināšanas un radio noteikumi. Eksāmenu var kārtot par 1. un 3. sadaļām, vai par 2. un 3. sadaļām.

7. "Saraksts personām, kurām bez pārbaudījuma izsniedzamas radioeksperimentatora atļaujas". Te detalizētāk uzskaitītas profesijas un amati, kas saistīti ar radio, fiziku, telegrafu un radiotelegrāfu, un kuru speciālistiem izdodamas PTV radioeksperimentatoru atļaujas.

8. "Noteikumi par tirdzniecību ar radio aparātiem un to piederumiem". Atļauju tirgot (te uzreiz arī norādīts - iegādāt, glabāt, uzstādīt un lietot) izsniedz PTV. Atļauj iegādāties un pārdot tos izstrādājumus Latvijā, ko ļāvusi PTV. Atļauts iegādāties tādus ārzemēs ražotus radio aparātus un piederumus, kurus Latvijā neražo, vai nevar saražot pietiekamā daudzumā. Sarakstu periodiski izsludina PTV. Pārdevējam, reizē ar aparāta pārdošanu, pircējs jāreģistrē kā radioabonents no pirkšanas dienas. Pārdotās radio preces jāgrāmato speciālā PTV zīmogotā uzskaites žurnālā. Ja pārdevējs pircējam demonstrē vienu, vai vairākus radioaparātus, demonstrēšanas maksa netiek iekasēta. Radioaparāti un to piederumus drīkst tirgot tikai zīmogotus. Atzīti sekojoši zīmogi: "P.T.V. Radio", "P.T.V.", "P.T.V.G.D." un "T.D.". Iespiedumus izdara PTV ierēdņi veikalos, pēc preces saņemšanas, bet markas var uzlīmēt veikalnieki, vai radioabonenti paši. Zīmogošanu kontrolē PTV. Par zīmogošanas noteikumu pārkāpumu – 10 kārtīgs sods pārdevējam, kas pārdevis nezīmogotu preci un viņam atņem izdoto atļauju.

9. "Saraksts radioaparātiem un piederumiem, kurus atļauts ievest Latvijā". Pirmais tāds. Sarakstā ir 14 iedaļas, katrā vairākas preces. Galvenokārt tādas, ko tobrīd vēl Latvijā neražoja. Interesants priekšmets ir – uztverošie radioaparāti ar 4 vai vairākām lampiņām un 2-3 lampiņu aparāti bez reģenerācijas uz ieejošās vai nākamās lampas. (Prastus mēslus nevest un netirgot!). Protams, sarakstā ir radiolampas, lampu panelīši, pretestības, potenciometri, blokkondensatori, maiņkondensatori, kristaldetektori un kristāli, skaļruņi un austiņas (izņemot Bell tipa, laikam patentu jautājums). Solīts šos sarakstus regulāri atjaunot.

Paldies par komentāriem, precizējumiem un aizrādījumiem!

Materiāls tiek precizēts, un papildināts. Caurskatāmās informācijas ir ļoti daudz.

Pēdējais precizējums 2024. gada 08. janvārī.