Drošības tehnika Radioamatieriem

Ja radioamatiera darbību vērtē no Darba drošības viedokļa, tad tur var sastapt trīs nopietnus drošības riskus – elektrodrošība, ugunsdrošība un darbs augstumā.

Nebūt nav tā, ka – "visu aizmirstam un metam pie malas". Arī dzīvē bieži nākas saskarties ar līdzīgām nodarbēm, kurās ir kaut kas jāievēro. Te nu noder rakstītas pamācības, kas veidotas uz iepriekšēju pieredzi, un, kā saka – bieži "rakstītas uz asinīm". Nu piemēram: braukt ar auto, zāģēt ar motorzāģi, pļaut zāli, ierīkot dzīvoklī tvaika pirti ar dušas kabīni, slēpot ar snovbordu, braukt ar kajaku, lidot ar deltaplānu, nodarboties ar klinšu kāpšanu, un vēl daudzas citas.

Zinot, ka radioamatiera darbā var saskaties ar šādiem riskiem (no Darba drošības viedokļa tie ir paaugstināti sadzīves riski) arī radioamatieru eksāmenā, visā pasaulē, ir ieviesta nodaļa par attiecīgajiem jautājumiem.

Pēc Latvijas neatkarības atgūšanas, daudz kas mainījās. Daudzās nozarēs speciālistu kvalifikācijā tika definēti konkrēti kritēriji tieši darba aizsardzībā. Arī priekš radioamatieriem tādi bija jāizstrādā.

Pirmos tādus izveidoja Elektrosakaru inspekcijas darbinieks Alvis Rops. Tie drošības noteikumi, kas atrodami SIA ES mājas lapā:

https://www.esakari.lv/lv/radioamatieru-eksamens#section477-2

pamatā ir viņa veidoti. Laika gaitā tie tika konkretizēti un papildināti atbilstoši konkrētā brīža prasībām. Šajā rakstā ievietotais materiāls paskaidro šos noteikumus un nekādā gadījumā neaizstāj tos.

· Elektrodrošība

Radioamatieris darbina elektriskas iekārtas. Neskatoties uz to, ka iekārtas bieži ir rūpnieciski ražotas, un būvētas atbilstoši zināmām prasībām, to ekspluatācijā tomēr jāievēro dažas normas.

Ektroinstalācija.

Tā ir tas vadu kopums, pa kuru radiostacijai pievada elektrību. Sākas tas viss apakšstacijā (transformatorā), kur no 10/16 kilovoltiem iegūst tos 230/400 voltus, kurus ievada jūsu mājā. Kāpēc minu visu ceļu? Der pārliecināties (ja ir iespējams) vai šajos vados viss ir kārtībā. Uz ko jāvērš uzmanība. Vadu stāvoklis, kvalitāte un savienojumu kvalitāte. To vajadzētu uzticēt kvalificētam elektriķim, kam ir pieredze tādos jautājumos un attiecīgs aprīkojums (termokamera). Nedrošs un dzirksteļojošs kontakts barošanas ķēdē var kļūt par cēloni aparatūras (transivera) neatgriezeniskam bojājumam! Protams, pie radiostacijas arī vajag izveidot stabilu un drošu pieslēgumu elektrībai – ar 3 kontaktu rozetēm, kurās ir pareizi pievadīts zemējuma vads.

No fizikas zinām, ka strāva, kas plūst pa vadu silda to. Sasildīt var nedaudz, bet var sasildīt tā, ka aizdegas izolācija un no tā - apkārtējie priekšmeti. Lai tas tā nenotiktu ir pieņemts, ka jāinstalē tādi vadi, caur kuriem plūstot patērētājam pieļaujamā strāva praktiski nesildīta tos, vai silda nedaudz.

Vadi instalācijās var būt – vara, vai alumīnija. Vara vadi ir tievāki, salīdzinot ar tādas pat "jaudas" alumīnija vadiem, jo varam īpatnējā pretestība uz šķērsgriezuma laukuma vienību ir mazāka kā alumīnijam. Alumīnija vadi ir lētāki, bet lai pārvadītu to pašu jaudu, jāliek resnāki.

Vadus raksturo ar to vienas vadošās dzīslas šķērsgriezuma laukumu. Ir pieņemti vairāki šķērsgriezumu standartizmēri, kuros tos ražo. Dažādām vajadzībām lieto dažāda diametra vadus. Vadus ar 0.5 un 0.75 mm2 diametru parasti - vara div-vadu, daudz-dzīslu lokanie kabeļos, kā "barošanas auklas" sadzīves tehnikai, teorētiski līdz 2 kW patērētāja jaudai. Nākošie ir - 1.5 un 2.5 mm2 – vara lokanie kabeļi, kā barošanas pievadi nopietnām elektroiekārtām ( attiecīgi - 3.9 un 5.7 kW teorētiski pievadāmā jauda), bet monolītie vara un alumīnija vadi un kabeļi tiek lietoti visās ēku pamata elektroinstalācijās. Vara 1.5 mm2 kabelis nodrošina (atkarībā no montāžas veida) 4.3 – 5.2 kW lielu jaudu patērētājam. Tikpat lielu jaudu nodrošina par vienu nominālu resnāki - 2.5 mm2 alumīnija vadi un kabeļi. 2.5 mm2 vara vadi nodrošina 5.7 – 6.7 kW lielu jaudu. To pašu nodrošina 5 mm2 alumīnija vadi. Bet ar tāda resnuma vadiem ir sarežģīti veikt savienojumus, tāpēc dzīvokļu instalācijā tos lieto maz. Ir redzēti arī 3 un 4 mm2 diametra alumīnija vadi, bet kopējais ieteikums ir ar laiku nomainīt tos uz vara vadiem.

Vadi, pēc to dzīslu šķērsgriezuma, jāizvēlas ar zināmu rezervi, ieteicams par vienu nominālu lielākus, kā nepieciešams patērētajai jaudai.

Amatieru praksē – līdz 100 vatu radiostacijai (izejas jauda antenā) pilnīgi pietiek, ka darba vietā tiek nodrošināts ap 300 – 500 vatu liels 230 voltu tīkla barošanas spriegums. To pilnībā nodrošina dzīvokļa standarta instalācija ar 1.5 mm2, vai 2.5 mm2 alumīnija vadiem. Ieteicams ierīkot, pārbaudīt atkārtotā zemējuma ķēdi (trešais kontakts rozetē). Stacijai ar 1 kW izejas jaudu antenā, nevajadzētu patērēt vairāk, kā 3 – 4 kW barošanas sprieguma. Te jau var nākties uzlabot dzīvokļa elektroinstalāciju ar 2.5 mm2 vara vadu pievadu radiostacijas aparatūras rozetēm. Atkārtotais zemējums ir obligāts.

Atkārtotā zemējuma pretestība nedrīkst pārsniegt 4 omus. To mēra ar speciāliem mērinstrumentiem, vai metodēm. 

Radiostacijā visas iekārtas ir jāzemē! Tad nepieciešams no elektrodrošības viedokļa. Ir svarīgs zemēšanas veids. To jāveido "zvaigznes veidā". Nav pieņemams, ka zemēšana notiek secīgi – iekārta pēc iekārtas, un tad pēdējā pie zemes. Parasti jāizvēlas viena – galvenā iekārta un pie tās jāslēdz visas pārējās. Labs risinājums ir izveidot kādu improvizētu "zemējuma šinu". Tā var būt vara apkures caurules gabaliņš, kas ar montāžas klipšiem kaut kur piestiprināts (teiksim – pie sienas, zem palodzes, pie galda) un pie kura droši piestiprināts atkārtotā zemējuma vads no elektrosadales. Uz caurules uzmauc vairākas auto gumijas cauruļu savilces, starp tām un vara cauruli ievieto monolītus 1.5 mm2 (vai 2.5 mm2, ja ar tādiem ir pievilkta elektroinstalācija pie stacijas rozetēm) vara vadus un savilces savelk. Vadu otrus galus pievieno pie zemējamajām iekārtām. Prakse rāda, ka vērtīgi ir šādi sazemēt pilnīgi visas iekārtas radiostacijā. Ja par galveno zemēšanas izvēlas kādu no radiostacijā esošu iekārti, tad ieteicams izvēlēties to iekārtu, kas ir vistuvāk antenas pieslēgumam. Tā var būt jaudas pastiprinātājs, vai antenas salāgotājs (tuneris). Ja pēdējā iekārta ir transiveris, tad labāk veidot zemējuma šinu.

Vēl uzmanība ir jāpievērš savienojumiem starp alumīnija un vara vadiem. Tos tieši, saskaroties vienam vadam ar otru, savienot nedrīkst. Gaisa mitrums un abu metālu atšķirīgie elektrolītiekie spriegumi pastiprināti oksidē un saārda alumīnija vadu. Bet elektrības piegādes ceļā līdz Jūsu rozetei var būt visādi vadi, un viņi jāsavieno ir. Tam nolūkam ir nopērkamas bronzas pārejas klemmes. Savienojumu var veidot arī ar nerūsējošā tērauda skrūvi, uzgriezni un starp vadiem liekot nerūsējošā tērauda paplāksni. Vēl var lietot tā saukto "elektriķu sudrabiņu" – kas ir elektrību vadoša, konservējoša, smērviela ar kuru pilnībā pārklāj vadu savienojumu, vai nežūstošā silikona smēre, paredzēta šādiem savienojumiem. Vēl ir laba elektriķu metode – vara vadu šādos savienojumos apalvot ar lodalvu. Cinks un ar to pārklāti dzelzs izstrādājumi savienojumos neder. Cinks elektrolītiski oksidējas mitruma ietekmē citu metālu (varš, alumīnijs) klātbūtnē. Neskatoties un rekomendācijām, šādus savienojumus brīdi pa brīdim jāpārbauda ar termokameru un vizuāli.

Vadus var instalēti dažādi – atklāti (eksistē arī kailvadi), vai izolācijā pa vienam, diviem, vai vairāk vadiem paralēli - kabelī, un vēl – tādi kabeļi, var tikt ievietoti caurulē, vai atklāti instalēti pie sienas. To sauc par vadu kanalizāciju. No kanalizācijas veida ir atkarīga vadu dzesēšana.

Tātad – vadu diametram ir jābūt atbilstošam pieslēdzamajai slodzei. Slodzi parasti raksturo vatos (kilovatos). Kā no tās noteikt nepieciešamo vadu diametrus? Caur strāvu. Ir formula P = U*I. Ja novērtējam mājas vien - fāžu barošanai (230 volti) pieslēdzamās iekārtas, kas patērē 1.2 kW jaudu, caur vadu plūstošo strāvu, tad tā būs I = P/U = 1.2 kW/230 Volti = 1200/230 = 5.22 Ampēri. Skatot tabulā (minētajā SIA "Elektroniskie sakari" mājas lapā) ar pieļaujamajiem vadu diametriem, redzam, ka mums der gan 1.5 mm2 vara, gan 2.5 mm2 alumīnija vadi dažādā izpildījumā. Praktisks padoms – dzīvokļa instalācijā rozetēm lietot 2.5 mm2 vara vadus (~ 25 Ampēri, 5.7 kW uz rozeti, protams skatiet, kā šie vadi ir savienoti līdz rozetei, un vai ceļā nav tievāki vadi). Apgaismošanai pietiek ar 1.5 mm2 vara kabeļiem. Ja dzīvoklim ir tikai "16 Ampēru pieslēgums", tad tur to jaudu, ko var nodrošināt kabelis, pat noņemt nevarēs. Jaunas instalācijas ar alumīnija vadiem neveidojiet. Veikalā nopērkami standarta kabeļi (ar dažādu dzīslu skaitu) ar vada diametriem - mm2, 1.5, 2.5 un 4. Resnākus sākumā nevajag.

Šobrīd lietotajos kabeļos dzīslas ir marķētas. Parastam "1 - fāzes" barošanas kabelim ir 3 dzīslas. Fāzes dzīsla (F), nulles vada (nullējuma) dzīsla (N) un aizsardzības zemējuma dzīsla (PE). Dzīslas ir atšķirīgās krāsu izolācijās.  Eiropā lietotajiem kabeļiem ir pieņemts - PE dzīsla ir dzelteni zaļā krāsā, N dzīsla ir zilā krāsā, bet F dzīsla ir melnā krāsā. Ja tiek instalēta 3 fāzu barošana, tad izmanto 5 dzīslu kabeli, kuram PE un N dzīslu izolācijas krāsa ir tāda pat, kā 1 fāzes kabelim, bet fāzu vadi F1 - F3 ir attiecīgi - melnā, brūnā un pelēkā krāsā. Dzīvokļu un māju elektro instalācijām izmantojami tikai tam paredzētie kabeļi. Nav pieļaujama daudzdzīslu kontrolkabeļu un elektoiekārtu "elektrības pievades auklu" izmantošana pastāvīgajās instalācijās.

Iekārtojot ārējās gaisa elektrolīnijas ir zināmi normatīvi attālumos, kādos jābūt vadiem, attiecībā pret ēkām un citiem priekšmetiem. Lielumus var atrast minētajā tabulā. Tos der ievērot tad, kad elektrolīniju tuvumā jūs kaut ko būvējiet (antenas mastu, torni) vai velkat antenas vadu. Parasti tas attālums ir 2.5 metru, un to der ievērot. Tādā pat attālumā no zemes, ar leņķdzelzi, vai ievērtam caurulē, ir jābūt mehāniski aizsargātiem visiem elektriskajiem kabeļiem, kas nāk ārā no zemes.

Radioamatierim praksē ļoti vērtīgi ir iemācīties, un iegūt kādu no elektrodrošības kategorijām (A, B, C vai C+). Izmantojiet iespēju, ja tāda rodas!

Elektrības lietošana

Normatīvi paredz minimālos dzīslu šķērsgriezuma lielumus dažādiem pielietojumiem. Piemēram pārnēsājamajiem patērētājiem – 0.75 mm2. (3.4 kW). Lietot var, bet ja rodas iespēja- nomainiet uz 1.5 mm2, būs drošāk.

Elektrība var būt ievilkta, vai tā ir jālieto - dažādās vietās. Tādas vietas, vai telpas, iedala pēc elektrobīstamības. Ir trīs tādi telpu veidi – telpas ar paaugstinātu elektrobīstamību, sevišķi bīstamas telpas un telpas bez elektrobīstamības.

Kā noteikt, kādai telpu grupai atbilst dotā telpa? Pēc vairākiem faktoriem.

Telpas ar paaugstinātu elektrobīstamību:
- mitrums (relatīvais mitrums ilgstoši pārsniedz 75 %),
- telpā novērojami strāvu vadoši putekļi,
- telpā strāvu vadošas grīdas (metāla, klona, dzelzsbetona, ķieģeļu utt.),
- augsta temperatūra (ilgstoši pārsniedz 30 grādus C),
- iespēja cilvēkam vienlaicīgi pieskarties sazemētām metālkonstrukcijām, tehnoloģiskām iekārtām telpā, citiem mehānismiem no vienas puses, un metāliskiem elektroiekārtu korpusiem, no otras puses.

Sevišķi bīstamas telpas:
- ļoti liels mitrums (relatīvais mitrums tuvu 100 % - griesti, sienas, grīda un priekšmeti telpā pārklāti ar mitrumu),
- ķīmiski aktīva vide (ilgstoši vai pastāvīgi tvaiki vai nogulsnes, kas izsauc izolācijas un strāvu nesošo daļu sabrukšanu,
- vienlaicīgi telpā divi vai vairāki apstākļi no telpām ar paaugstinātu bīstamību.

Telpas bez elektrobīstamības:
- kurām nav paaugstinātas un sevišķi bīstamu telpu pazīmes

Veidojot radiostaciju, to tomēr vajadzētu novietot telpā bez elektrobīstamības.

Diemžēl, dažkārt nākas darboties ar elektrību arī telpās un vidē ar paaugstinātu bīstamību, vai sevišķi bīstamās telpās – šķūņos, pagrabos, bēniņos, lietū ārā. Tam ir definēti, un tiek ražoti dažādi aizsarglīdzekļi. Ir pamata aizsarglīdzekļi, ar kuriem veic pašu darbu, sagatavojas tam, vai novērš elektrotraumu bīstamību.

Pamata aizsarglīdzekļi ir:

- izolējošās stangas, tādi speciāli izolējoša materiāla stieņi, ar kuriem kaut ko satvert, pagriezt, vai atslēgt uz strāvu vadošajām daļām,
- izolējošās un mērknaibles, domātas kaut ko satvert, vai nomērīt spriegumu vai strāvu uz strāvu vadošām daļām,
- sprieguma indikātori, tie ir mehāniski droši, nesasitami, šobrīd LED indikatori, ar kuriem nosaka sprieguma esamību uz strāvu vadošām daļām. Šādiem indikatoriem parasti ir 2 režīmi – ar slodzi un bez. Vienkontakta (neona lampiņu indikatori) šajos mērījumos vairs nav pieļaujami. Tāpat nedrīkst lietot kvēlspuldzes, jo tās var sprāgt pie palielināta sprieguma (400 voltiem, meklējot starp vadiem īstos) un tad veidot īssavienojumu. Izņēmuma gadījumā drīkst lietot pārbaudītu testeri. Sprieguma indikators pirms lietošanas ir jāpārbauda! Kad ir atrasts spriegums, vai to pārbaudot, vēlams to pārbaudīt slodzes režīmā, lai izslēgtu iespējamās nejaušības.
- dielektriskie cimdi, ar tādiem drīkst pieskarties strāvu vadošām daļām. Pirms darba cimdi ir jāpārbauda tos piepūšot ar gaisu, aizrullējot un saspiežot, un novērojot, vai nav kādas gaisa noplūdes. Vēl uz cimdiem ir jābūt zīmogam ar derīguma termiņu.
- atslēdznieku-montieru instrumenti ar izolētiem rokturiem. Ar tiem strādā, arī ar konstrukcijām zem sprieguma. Rokturu izolācijai ir jābūt sertificēta! Kaut kādus instrumenti ar nenosakāmas plastmasas uzlikām lietot nedrīkst.

Pamataizsarglīdzekļi raksturojas kā līdzekļi, ar kuriem darbus veicot, pieskaras strāvu vadošām daļām bez dzīvības briesmām un novērš briesmas radošas situācijas.

Un ir definēti vēl Papildus aizsarglīdzekļi:

- dielektriskās kalošas,
- dielektriskie paklāji,
- pārnesamie sazemējumi,
- izolējošie paliktņi un uzmavas,
- norobežojošie tilti un sētiņas,
- drošības tehnikas plakāti un zīmes.

Papildus aizsarglīdzekļi tiek lietoti darba vietas organizēšanai un drošības uzlabošanai. Ja Jūs kaut kur redzat uzliktu papildus aizsarglīdzekli – pārnesamo sazemējumu, norobežojošos tiltus un sētiņas, kā arī drošības plakātus un zīmes, tās nekādā gadījumā nedrīkst ignorēt, vai noņemt! Tās drīkst noņemt tikai veicamo darbu organizators (izpildītājs).

Kā ar elektrības lietošanu minētajās telpās? Ja iekārtu un instrumentu barošanas spriegums nav lielāks par 42 voltiem, tad tos drīkst lietot gan telpās bez bīstamības, gan ar paaugstinātu bīstamību. Tad speciāli aizsargpasākumu nav nepieciešami. Ja iekārtu un instrumentu barošanas spriegums ir 230 volti, tad paaugstinās bīstamības vidē obligāti jāsazemē iekārtu un instrumentu korpusi (izņemot iekārtas ar dubultizolācijas korpusiem), un jālieto individuālie aizsarglīdzekļi.

Sevišķi bīstamās telpās 230 voltu instrumentus lietot aizliegts, bet drīkst lietot tikai 12 V spriegumu. Korpusa sazemēšana nav obligāta, bet jāstrādā individuālajos aizsardzības līdzekļos.

Instrumentu izolācijai, starp tinumiem un barošanas kabeļa dzīslām, pret korpusu un citām ārējām metāliskām detaļām jābūt ne mazāk kā 0,5 Mom. Ja instruments ir ar dubultizolāciju, tad šim lielumam jābūt ne mazāk kā 2 Mom.

Ja lieto pazeminošos transformatorus, tad - starp primāro un sekundāro tinumu jābūt ekranējošam tinumam (vai folijai), kura obligāti jāsazemē.

Visdrošāk elektroinstalācijas darbus ir veikt telpās bez elektrobīstamības, un ar atslēgtu spriegumu.

Ar elektrību ir jāapietas ļoti uzmanīgi. Pieskaroties pie vadiem, uz kuriem ir spriegums, caur cilvēka ķermeni sāk plūst strāva un cilvēks gust elektrotraumu. Elektriskās strāvas iedarbe uz cilvēka ķermeni ir daudzpusīga.

Strāvas termiskā iedarbība izpaužas ķermeņa atsevišķu daļu apdegumos, asinsvadu, nervu, sirds, smadzeņu un citu orgānu pārkaršanā līdz augstai temperatūrai, kas izraisa tajos smagus funkcionālus traucējumus.

Strāvas elektrolītiskā iedarbība izpaužas tā, ka sadalās organisma organiskais šķidrums, tai skaitā arī asinis, kas izraisa ievērojamas izmaiņas tā fizikāli organiskajā sastāvā. Iegūstama elektrotraumās no līdzstrāvas.

Strāvas bioloģiskā iedarbībaizpaužas organisma dzīvo audu kairināšanā un uzbudināšanā, kā arī iekšējo bio-elektrisko procesu izjaukšanā, kas visciešākajā veidā saistīti ar organisma dzīvības funkcijām.

Elektriskās strāvas daudzveidīgā iedarbība uz cilvēka organismu izraisa dažādas elektrotraumas, kuras var nosacīti sagrupēt divos veidos: vietējās elektrotraumas, kad notiek organisma daļu vietēja traumēšana, un vispārīgās elektrotraumas (elektriskie triecieni), kad notiek visa organisma traumēšana un rodas traucējumi organisma dzīvībai svarīgos orgānu darbībā un sistēmās.

Nopietni organisma dzīvības procesu traucējumi pēc elektrotraumām var parādīties pēc mēnešiem un gadiem. Tādēļ pēc visa veida elektrotraumām nepieciešama cietušā veselības stāvokļa periodiska kontrole.

Elektrotraumu veidi

Elektrotraumas ir audu un orgānu anatomisko attiecību un funkciju traucējumi, ko izraisa elektriskās strāvas vai elektriskā loka iedarbība.

Elektrotraumas izraisa elektroiekārtu vai elektrotīkla normālas darbības traucējumi, cilvēka nepareiza rīcība vai dabas parādība – zibens.

Elektrotraumas iedala šādi :

- elektriskie triecieni (26%);

- lokālās elektrotraumas (19%);

- vienlaicīgi elektriskie triecieni un lokālās elektrotraumas (55%).

Elektriskais trieciens ir elektriskās strāvas kompleksa iedarbība uz cilvēka organismu – sirdi, plaušām, nervu centriem u.c., kuras dēļ apstājas dzīvības procesi, bet vēl neiestājas neatgriezeniskas pārmaiņas organismā:

- elektrisko triecienu novēro, ja uz cilvēka organismu iedarbojas samērā nelielas strāvas, t.i., maiņstrāva 50 – 350 mA (parasti ar spriegumu 100 – 400 V).

- elektriskos triecienus nosacīti iedala 4 pakāpēs:

I pakāpe – novērojama krampjaina muskuļu saraušanās bez samaņas zaudēšanas;

II pakāpe – novērojama krampjaina muskuļu saraušanās ar samaņas zaudēšanu;

III pakāpe – novērojama samaņas zaudēšana, un rodas traucējumi elpošanā vai sirdsdarbībā;

IV pakāpe – iestājas klīniskā nāve – apstājas elpošana un asinsrite (klīniskā nāve var ilgt apmēram 5 minūtes, un šajā laikā cilvēku vēl ir iespējams atdzīvināt).

Lokālās elektrotraumas ir apdegumi, elektriskās zīmes, ādas elektrometalizācija, acu traumas un mehāniskie cilvēka organisma bojājumi.

Apdegumi rodas gan no tiešas elektriskās strāvas iedarbības, gan bez tieša kontakta ar strāvu vadošām daļām. Ja spriegums ir virs 1000 V un cilvēks atrodas nelielā attālumā no sprieguma avota, caur viņu var sākties elektriskā izlāde, kura sākumā notiek kā dzirksteļizlāde un vēlāk pāriet elektriskajā lokā, kura temperatūra var sasniegt 4000 °C un izraisīt audu pārogļošanos.

Izšķir 4 elektriskā apdeguma pakāpes:

I pakāpe – sārta āda;

II pakāpe – apdeguma tulznas;

III pakāpe – ādas pārogļošanās;

IV pakāpe – audu, muskuļu un kaulu pārogļošanās.

Elektriskās zīmes rodas, ja kādai ķermeņa daļai ir ciešs kontakts ar strāvu vadošām daļām. Uz ādas parādās dzeltenīgas tulznas ar cietu vidusdaļu un balti pelēku apmali. Elektriskās zīmes rodas reti, bet var būt ļoti bīstamas. Ja skar audu dziļākos slāņus, tie atmirst.

Ādas elektrometalizācija rodas, ja elektriskās strāvas iedarbības laikā metāla tvaiki vai sīkas metāla daļiņas ietriecas ādā. Elektrometalizāciju var radīt arī elektrolīzes process. Bojātās ķermeņa vietas nokrāsojas metāla krāsā. Bīstamība ir atkarīga no bojātās virsmas lieluma.
Cietušajiem rodas apdegumu sajūta. Pēc atveseļošanās bojātie audi atjaunojas.

Acu traumas (elektrooftalmija) rodas spilgtas gaismas, piemēram, elektriskā loka redzamās gaismas vai ultravioletā starojuma, iedarbības dēļ . Ultravioletie stari var radīt stipru acu audu iekaisumu vai pat aklumu.

Mehāniskie cilvēka organisma bojājumi – kaulu lūzumi, sasitumi u.c. rodas, cilvēkam krītot no augstuma, elektriskās strāvas iedarbības vai elektriskās strāvas izraisītās muskuļu krampjveida saraušanās dēļ .

Kad visas šīs šausmas ir izlasītas, turpināsim mocīt cilvēka ķermeni. Uzskatīsim cilvēku, kā elektrisku pretestību (rezistoru). Atkarībā no cilvēka veselības stāvokļa, fiziskā stāvokļa un apkārtējās vides stāvokļa viņam var būt dažāda iekšējā pretestība. Tā protams, ir arī atkarīga no kontakta vietām: pirksts – pirksts, roka – roka, roka – kāja, roka – galva, kāja – galva un variācijas: labā roka – kreisā kāja utt. Ir izmērīts, ka cilvēkam vidēji ir 6-10 kiloomi iekšējā pretestība. Te lomu spēlē arī saskares kontaktpretestība, kas atkarīga no saskares laukuma, mitruma, skābēm, sāļiem un citiem faktoriem tajā vietā un tajā brīdī. Aplūkosim strāvas stipruma iespaidu uz elektrotraumas sekām

Elektrotraumu rašanās galvenais cēlonis ir elektriskā strāva, kas izplūst caur cietušā ķermeni. Pie tam strāvas negatīvā iedarbība palielinās, pieaugot strāvas stiprumam. Strāvas iedarbības sekas nosaka arī strāvas plūšanas ilgums un strāvas frekvence.

Atkarībā no strāvas stipruma, kas izplūst caur cietušā ķermeni, tā pēc bīstamības iedalāma:

-Jūtamā strāva (maiņstrāva 0,5 – 1,5 mA, līdzstrāva 5 – 7 mA). Tā ir elektriskā strāva, kas, plūstot caur cilvēka ķermeni, izraisa jūtamus kairinājumus. Šīs strāvas mazāko vērtību sauc par jūtamības sliekšņstrāvu.

-Neatlaides strāva (10 – 15 mA). Strāvas palielināšanās virs jūtamības sliekšņstrāvas vērtības izsauc cilvēka organismā krampjus un nepatīkamas sajūtas, kas palielinās, strāvai pieaugot. Strāvas stiprumu, kas, plūstot caur cilvēka ķermeni, izraisa nenosakāmas iedarbības krampjus, kad vairs nav iespējama satvertās strāvu vadošās daļas patvarīga atbrīvošana, sauc par neatlaides strāvu, bet vismazāko tās vērtību – par neatlaides sliekšņstrāvu.

-Strāva, kas pārsniedz neatlaides sliekšņstrāvu (25 – 50 mA). Šādas strāvas vērtības pastiprina muskuļu krampjveida saraušanos, sāpju palielināšanos un izplatīšanos pa visu cilvēka ķermeni.

-Fibrilācijas strāva (100 mA un vairāk). Šādu strāvas lielumu, kas izplūst caur cilvēka ķermeni un izraisa sirds fibrilāciju, sauc par fibrilācijas strāvu, bet tās mazāko vērtību – par fibrilācijas sliekšņstrāvu.

-Nāvējošā strāva (strāva, kas lielāka par 5 A). Šādas strāvas stipruma vērtības parasti izraisa tūlītēju sirds apstāšanos. Pēc šādas strāvas īslaicīgas iedarbības sirdsdarbība parasti atjaunojas. Ja strāvas iedarbība ir ilgstoša, tad tiek traucēta arī elpošana, kuru var atjaunot, tikai nekavējoties veicot mākslīgo elpināšanu.

Elektrotraumas sekas iespaido arī:

• Caur ķermeni plūstošās strāvas ilgums .

Jo ilgāk strāva plūst caur ķermeni, jo tā pretestība samazinās un sekas ir smagākas. Palielinās strāvas iedarbības sekas uz visu organismu. Rodas reāla iespēja, ka strāvas plūšanas laiks sakrīt ar visvājāko sirds kardiocikla periodu, kas var izraisīt fibrilāciju vai sirds apstāšanos.

• Strāvas plūšanas ceļš caur ķermeni.

Eksperimentāli noskaidrots, ka ļoti liela nozīme elektrotraumu seku smagumā ir strāvas plūšanas ceļam . Ja strāvas plūšanas ceļā atrodas dzīvībai svarīgi orgāni, tad elektrotraumas sekas ir ļoti bīstamas.

• Strāvas veids un frekvence.

Maiņstrāva.Jo maiņstrāvas frekvence ir lielāka par 50 Hz, jo mazākas ir elektrotraumas sekas.

Līdzstrāvas radītās sekas ir apmēram 4 – 5 reizes mazākas nekā tāda paša stipruma 50 Hz maiņstrāvas radītās sekas. Šis nosacījums ir spēkā tikai līdz 500 V spriegumam. Paaugstinoties līdzspriegumam, līdzstrāvas iedarbība kļūst bīstamāka par 50 Hz maiņstrāvas iedarbību.

• Cilvēka ķermeņa individuālo īpašību iespaids.

Pilnīgi veseli cilvēki ir daudzreiz izturīgāki nekā slimi.

Elektrotraumu var gūt arī nejauši – kad kaut kāda iemesla dēļ tiek bojāta iekārtas izolācija, un uz tās metāliska korpusa, vai detaļām parādās barošanas spriegums. Piemēram urbim, vai zāles pļāvējam sadeg (caursit uz masu) tinumu izolāciju, vai ūdenssildītājam caursit sildelementu (tenu). Pieskaroties šādam metāliskam korpusam ar roku, vai citu ķermeņa daļu, var veidoties strāvas ķēde - caur cilvēka ķermeni uz sazemētiem elementiem, vai tieši ar zemi. Caur cilvēka ķermeni sāk plūst strāva.

Vēl viena ļoti nopietna iespēja gūt letālu elektrotraumu ir radiolampu jaudas pastiprinātāji. Tur spriegums sasniedz 2000 - 3000 voltus! Viņi ir bīstami pat atslēgti no barošanas sprieguma. Parasti līdzsprieguma iegūšanai un filtrēšanai izmanto kondensatorus, kas ir uzlādēti līdz maksimālajam, tur nepieciešamajam, spriegumam. Šādi kondensatori pirms  jaudas pastiprinātājua remonta ir jāizlādē! To veic ar 1 megaomu desmit vatu rezistoru, kas nostiprināts pie plastmasas plāksnītes, vai stienīša galā, tā ka jūsu roka atrodas vismaz 20 - 30 cm no rezistora. 

Ja cilvēks guvis elektrotraumu, momentāni ir jebkādā veidā jāpārtrauc sprieguma padeve notikuma vietā. To var veikt fiziski atslēdzot sprieguma automātu, izraujot elektrības pievada vada kontktdakšu, ja tas ir droši, vai pat ar cirvi, kam ir sauss koka rokturis, pārcērtot vadus.

Ir izveidotas speciālas tehniskas iekārtas – (diferenciālie) noplūdes automāti, kas šādos brīžos momentāni atslēdz spriegumu (šim bojātajam) patērētājam. Tie tiek ieslēgti patērētāja ķēdē, un nepārtraukti mēra divas strāvas – abos barošanas vados (fāzes vadā un nulles vadā). Kolīdz šīs strāvas atšķiras par noteiktu vērtību, barošana pātērētājam tiek atslēgta. Ja šīs strāvas atšķiras, tas nozīmē, ka ir parādījies vēl kāds jauns ceļš, jaunai strāvai, kas visdrīzāk ir strāvas noplūde uz zemējuma (PE) vadu. Šādai noplūdei ir iespējami divi iemesli: iekārtas izolācijas bojājums, vai arī kāda priekšmeta, arī cilvēka, veidots neparedzēts kontakts ar zemējuma līniju. Spriegums tiek momentāni atslēgts.

2025. gada 17. jūnija grozījumi Ministru kabineta noteikumos Nr. 294 (noteikumi par Latvijas būvnormatīvu LBN 261-15 "Ēku iekšējā elektroinstalācija") ēku elektroinstalācijās paredz divus šādu tipu noplūdes automātus. Ēku ieejas noplūdes automātu - ar aizsardzības strāvu 300 – 500 mA un iekšējus, konkrētu patērētāju aizsardzības noplūdes automātus, ar aizsardzības strāvu, mazāku kā 30 mA. 300 – 500 mA noplūdes automāti ir domāti ēkas aizsardzībai ņo iespējamiem ugunsgrēkiem elektroinstalācijas bojājumu gadījumos. Bet 30 mA, un mazāki – iedzīvotāju aizsardzībai. (skat augstāk, strāva caur cilvēka ķermeni).

· Ugunsdrošība

Ugunsgrēku radiostacijas tuvumā var izsaukt divi iemesli: nepareiza, vai kļūdaini ekspluatēta elektroinstalācija vai zibens. Pie pareizas ekspluatācijas un pārējiem preventīvi veiktajiem pasākumiem, ugunsgrēka varbūtība ir ļoti zema.

Elektroinstalācija ir jāveic pareizi, un ar atbilstoši pēc diametriem izvēlētiem barošanas vadiem un pareiziem to savienojumiem. Ugunsgrēka iemesls, līdzīgi, kā sadzīvē, ir pārkarsēti vadi, vai dzirksteļojoši kontaktu savienojumi. Ja iekārta ir pašbūvēta, jāievēro tās pašas normas vadu diametru izvēlē, kas tiek piemērotas elektroinstalācijās. Pašbūvētas iekārtas jāievieto metāla korpusos, kas aizsargātu no liesmu izplatīšanās komponenšu degšanas gadījumos.

No zibens spēriena var pasargāt tikai pareizi iekārtots zibensnovedējs. Ja jūsu māja (antena) atrodas cita zibensnovedēja konusa iekšpusē, laukumā, kura rādiuss ir vienāds ar zibensnovedēja augstumu, tad teorētiski jums jābūt aizsargātam. Prakse gan rāda, ka zibenim ir savi ceļi. Vislabākā aizsardzība ir fiziski atslēgt antenas ievadu no radiostacijas un to sazemēt. Antenu mastiem, jau savā konstrukcijā, ir jābūt pareizi sazemētiem. Ja Jūsu antenas mastam/tornim, vai antenai ir jāierīko zibensaizsardzība, tad tā jāveic ar iespējami resnāku vadu (šinu). Noteikumi nosaka, ka tai jābūt ne mazākai kā 100 mm2 šķērsgriezumā. Te parasti lieto dzelzi.

Zibens principā ir elektriskā lādiņa izlāde starp divām dažādi lādētām virsmām (mākoņiem, vai priekšmetiem). Virsmas uzlādējas gaisa jonizācijas rezultātā. Dažreiz atmosfērā notiek pastiprināta jonizācija un antenās parādās statiskā strāva ( - pret zemējumu). To ieteicams speciāli novadīt uz zemējumu, jo tās rezultātā var tikt nopietni bojātas radioiekārtas. Šajā nolūkā starp antenas ievadu uz zemējumu ieslēdz droseli (1 cm diametra spoli ar aptuveni 60 emaljēta 0.3 mm2 vara vada vijumiem), vai īsi slēgtu, ceturtdaļ-viļņa garuma, koaksiālā kabeļa gabalu. Statiskās elektrības dzirkstele arī var izraisīt ugunsgrēku!

Jā, ugunsgrēku radiostacijā var izraisīt arī sildošās iekārtas. Nepieskatīts sildītājs, kalorifers, nevīžīgi atstāts, ieslēgts lodāmurs, lodlampa vai gāzes deglis. Lodlampas praktiski nelieto, bet to vietā lieto sašķidrinātās gāzes degļus. Kaut ko aizdedzināt var ar abiem.

Šajā sakarā ir divas rekomendācijas:

Ir jāiegādājas, un radiostacijas tuvumā jātur, ugunsdzēšamo aparātu. Tādu, ar kuru drīkst dzēst elektroinstalāciju. Vispareizākais ir ogļskābās gāzes aparāts, kurš regulāri – reizi gadā jānosver un jāuzpilda, ja nepieciešams. Cita tipa ugunsdzēšamie aparāti elektroiekārtu dzēšanai nav lietojami!

Un – saviem ģimenes locekļiem jāpastāsta, kā izslēgt radiostaciju nelaimes gadījumā.

· Darbs augstumā

Iekārtojot radiostaciju, un arī to ekspluatējot, dažreiz būs kaut kur jāpakāpjas. Galvenokārt ar to saskarās uzstādot antenas.

Pieslienamās trepes

Strādāt bez speciāliem drošības pasākumiem ar trepēm drīkst līdz 1,3 m augstumam. (Kāpšana augstāk jau skaitās darbs augstumā). Trepju garums nedrīkst pārsniegt 5 m. Ja nepieciešams strādāt virs 1,3 m, jālieto drošības josta. Trepju kāju apakšām konstruktīvi jābūt izveidotām tā, lai novērstu slīdēšanu. Darbi ar trepēm jāveic divatā.

Darbs uz jumta. Vispirms jānovērtē jumta segums un tā stāvoklis. Pārliecinieties, vai jumta virsma nav slidena (sniegs, sūnas, lapas, lapu sula u.t.t). Tad novērtējiet – cik droši ir pa tādu staigā. Vai nav jāstaigā pa trauslu šīfera klājumu, vai sarūsējušu skārdu, kas darba laikā var ielūzt. Tad vēl novērtējiet jumta slīpumu, un cik tas ir bīstams. Ja ir kādas aizdomas, vai iespējamība izpausties kādam no minētajiem, vai vēl iespējamiem riskiem, uz jumta jādodas tikai ar speciālu drošības ekipējumu!

Ko tad dara uz jumta? Parasti montē antenas. Antenām ir vajadzīgi vai nu masti, vai atsaites, vai abi kopā.

Par atsaitēm. Ja antenu būvējat uz vairākiem gadiem, tad atsaitēm, gan priekš antenām, gan mastiem, vēlams iekārtot speciālas montāžas cilpas, no cinkota dzelzs, nopērkamas būvmateriālu veikalos. Šīs cilpas droši jāiestrādā ēku nesošajās konstrukcijās, vai jāiznes no tām, ar speciāliem kronšteiniem! Atsaites nedrīkst atsiet pie skursteņiem, televīzijas antenu un citiem mastiem, karnīzēm, notekcaurulēm un citiem potenciāli nestabiliem priekšmetiem. Metāla atsaites nedrīkst saskarties (berzties) ar citiem tur esošiem komunikāciju kabeļiem, vai atrasties tuvāk, kā 2.5 metrus no elektropārvades līnijām. Vispār antenu konstrukciju mehāniskie savienojumi ir jāveido kustīgi. Tas tāpēc, lai tie vējā tie varētu tehniski pareizi kustēties, un nevis locītu vadu, vai trosi. Tāpēc ieteicami ir cilpveida savienojumi un speciālās aizsarg-uzlikas trosēm un vadiem berzes samazināšanai.

Ja veidojat mastu, tad vispirms jāievēro cilvēku drošības pasākumi! Bītamā zona ap antenas mastu ir 1/3 no masta augstuma. Masta pamatni uz slīpiem jumtiem ir jāveido uz tās plaknes, kas vērsta uz pagalma pusi. Ja masti ar atsaitēm ir augstāki par 8 metriem, vai brīvi stāvoši masti – augstāki par 3 metriem, to uzstādīšana ir jāsaskaņo ar vietējās celtniecības kontroles organizāciju. Mastu pacelšanā ir jāpiedalās vismaz diviem cilvēkiem, bet paceļot mastus, garākus par 8 metriem, jāpiedalās vismaz 6 cilvēkiem! Visiem cilvēkiem darbā augstumā (virs 1.3 metriem) jābūt ar drošības jostām, kuras ar virvēm jābūt piestiprinātām pie jumta nesošajām konstrukcijām (vēlams dažādās vietās). Atsieties pie skursteņiem, televīzijas antenām u.c nedrošiem priekšmetiem nedrīkst! Drošības virves nedrīkst traucēt darbu un pīties pa kājām. Koka mastos ar kāpšļiem drīkst kāpt tikai līdz 16 metru augstumam.

Ierīkojot mastus uz zemes, bez jau minētajiem drošības pasākumiem uz jumta, ir vēl jārūpējas par drošu atsaišu ierīkošanu. Zemē jāveido speciāli betona kubi, pie kuriem tad tās kronšteinos vai cilpās atsien (iestrādā). Atsaites galu var iestrādāt drošā ēkas konstrukcijā.

Augošu koku atsaišu ierīkošanai principā izmantot var, novērtējot tā stiprumu, bet kā pagaidu variantu.

Nobeigumā dažas rekomendācijas

Antenas fīderi (vienvadu un divvadu antenas barošanas līnijas), veidotas no vadiem nedrīkst būt tuvāk kā 3 metrus no zemes, no kokiem un krūmu zariem – ne tuvāk kā 2 metri, un no jumta kores 2.5 metri. Uz koaksiālaliem kabeļiem šādas normas īsti neattiecās, tomēr ieteikums ir tos novietot cilvēkiem mazāk pieejamās vietās, kaut vai tāpēc, lai kāds tos nesabojātu.

Ierādiet ģimenes locekļiem kā izslēgt radiostaciju.

Ja radiostacija sastāv no vairāk, kā viena transīvera, drošībai sagādājiet ogļskābās gāzes ugunsdzēšamo aparātu.

Dažādām traumām un elektrotraumām pietiek ar auto medicīnisko aptieciņu. Sagādājiet tādu, un iepazīstaties ar tās satura aprakstu. Nekautrējaties saukt ātro palīdzību pie dažādām traumām. Rezultātā - būs tikai labāk. Sods par nepamatotu ātrās palīdzības izsaukumu nav jāmaksā, vai ir attaisnojams.

Antenu atslēgtā stāvoklī, vai kad ar to nedarbojieties – sazemējiet. Ieteicami ir antenu komutatori uz relejiem, kas neizmantotās antenas, kā arī - nepadodot uz to spriegumu, visu sazemē.

Ja iespējams, ierīkojiet atkārtotu sazemējumu. Tas uzlabos elektrodrošību un derēs arī antenu salāgošanai. (Sīkāk skatiet nodaļā Antenas - teorija, radiotehniskais (antenu) zemējums).

Galvenais – ja ko nezināt, vai neesat pārliecināti, prasiet, nedariet muļķības!

Materiāls precizēts 2026. gada 5. februārī

Paldies lasītājiem par precizējumiem, komentāriem un aizrādījumiem.